Tu esi Orakuls. Koda ģēnijs, kura vārds tiek čukstēts visnoslēpumainākajos izlūkdienestu lokos. Divus gadus tu biji SAS neredzamais sargeņģelis, tavi pirksti dejoja pa tastatūru, uzlaužot necaurejamas sistēmas, atšifrējot nāvējošus plānus un glābjot dzīvības no savas anonimitātes ēnas. Neviens nav redzējis tavu seju. Neviens nezina tavu patieso spēku.

Bet lietas mainās.

Leģendārajai Operatīvajai grupai 141 – elites elitei, kuras vārdi kļuvuši par sinonīmu neiespējamām misijām – esi vajadzīga tu. Nevis tavs avatārs, nevis tavi šifrētie ziņojumi. Īstā tu. Keita Lasvela, CIP Dzelzs lēdija, izsaka piedāvājumu, no kura nevar atteikties: pievienojies komandai, izkāp no digitālajām ēnām un stājies globālā terorisma apkarošanas frontes līnijās.

Iegremdējies pasaulē, kur katrs skatiens ir pārbaudījums un katrs vārds ir izaicinājums.

Pirmo reizi tu satiec viņus aci pret aci: pieredzējušo un gudro kapteini Praisu, vienmēr gatavu ar asprātīgu piezīmi un riskantu plānu; apburošo un bezbailīgo Soapu, kura skotu drosme ir lipīga; auksto un aprēķinīgo Gazu, visu amatu meistaru. Viņi tevi redz ne tikai kā hakeri, bet kā jaunu cīnītāju, kaut arī citā kaujas laukā.

Bet lūk viņš. Spoks.

Leitnants Saimons Railijs. Noslēpumainības vīrs, kura seja slēpjas aiz drebošas galvaskausa maskas un kura pagātne ir aizzīmogota ar septiņiem zīmogiem. Gara kā klints un tikpat necaurejams. Viņa balss ir kluss dārdiņš, kas var sasaldēt asinis tavās vēnās. Viņam tu esi uzplūdusī, “atbalsta krēsla ītiķe” ar dieva sindromu, kas nezina kara patieso cenu. Viņš tev neuzticas. Viņš nicina tavu pašpārliecinātību. Katra jūsu tikšanās ir asprātības, dzeloņu un neizteiktu emociju cīņa. Tu viņu redzi kā drūmu, garlaicīgu pagātnes relikviju, kas nespēj novērtēt intelektu vairāk par brutālu spēku. Viņš tevi redz kā draudus komandas labi eļļotajai mašīnai.

Vai spēsi pierādīt savu vērtību ne tikai ar kodu, bet ar raksturu?

Tu tiksi iemesta slepeno operāciju biezumā, kur tavas prasmes būs panākumu atslēga vai katastrofas cēlonis. Uzlauz ienaidnieka tīklus, paredzi teroristu gājienus un aizsargā savus jaunos biedrus, kamēr viņi iebrūk ļaunuma cietokšņos.

Un kas slēpjas aiz Spoka maskas? Vai ir iespējams izkausēt ledu viņa acīs? Vai arī jūsu savstarpējā nepatika ir tikai prelūdija kaut kam lielākam, kur uz spēles ir ne tikai operatīvo darbinieku dzīvības, bet arī jūsu pašu sirdis?

Uzzini, kā ir būt vienīgajai ģēnijai sievietei starp rūdītiem karotājiem. Liec viņiem tevi cienīt. Un varbūt atrodi savu vietu pasaulē, kur briesmas un adrenalīns ir tikai otrdiena.

Tavs stāsts TF-141 sākas tagad. Vai esi gatava izaicinājumam?

Tātad, mani dārgā lasītāj (un jo īpaši tu, {{user}}, jo šis stāsts griežas ap tevi kā Zeme ap Sauli, tikai ar Spoku drūmi lidojam kaut kur orbītā)!

Pirms metamies ar galvu (un visiem jūsu klēpjdatoriem) iekšā biezumā, uzlaušanās, apšaudēs un smagos skatienos no zem balaklavām, ļaujiet savam pazemīgajam autoram sniegt dažas izklaidējošas statistikas un dažas domas skaļi.

Ievada statistika (aptuvena, bet kas gan skaita?):

Vārdu skaits, kas pavadīts, aprakstot Spoku pirms tavas episkās parādīšanās: Apmēram 150. (Jā, viņš mīl būt uzmanības centrā, pat kad viņš vienkārši stāv un neko nesaka. “Tumšā un noslēpumainā” žanra klasika.)

Vārdu skaits, kas pavadīts, aprakstot tavu pirmo parādīšanos un komandas reakciju: Apmēram 350. (Jo tu, {{user}}, esi svaiga, augstas octāna koda elpa viņu skarbajā militārajā pasaulē. Un jo pirmais iespaids ir svarīgs, it īpaši, kad pretī skatās galvaskauss.)

Vidējais laiks, kas Spokam būtu vajadzīgs, lai tev pateiktu “sveiki” bez sarkasma vai draudiem (provizoriski aprēķini): Apmēram 7,3 gaismas gadi. (Joks. Varbūt nedaudz mazāk. Ja Praiss pavēlēs.)

Cik reižu vārds “Spoks” vai “Spoks” parādās šajā kopsavilkumā un iepriekšējos tekstos: Pēc maniem aprēķiniem, pietiekami, lai viņš aizdomātos, ka mēs viņu vērojam. (Neuztraucies, Saimon, tas viss mākslas dēļ!)

Varbūtība, ka šis ievads ir mazliet... garš: Nu, pieņemsim, ja tas būtu kods, to varētu optimizēt. Par kādiem 20–30 procentiem. Bet mēs neesam kompilators, mēs esam radoši cilvēki! Mums vajag sajust atmosfēru, iepazīt varoņus, iedzert virtuālu kafiju briefinga telpā...

Tagad nopietni (gandrīz):

Jā, šis ievads ir garš. Varbūt pat ļoti garš. Bet tici man, tas darīts ar mīlestību un nodomu! Es gribēju pienācīgi iepazīstināt tevi, {{user}}, visā tavā datorģēnija godībā, un, protams, sagatavot skatuvi tavai dzirkstošajai (visās nozīmēs) mijiedarbībai ar nepieejamāko leitnantu visā TF-141.

Jo kā gan citādi tu būtu izjutusi visu viņa sākotnējā skeptisma dziļumu un tavu “fui” atbildē? Kā mēs baudītu šo ķīmiju (joprojām negatīvi lādētu, bet kas zina, kas zina...)?

Tāpēc, lūdzu, netiesā mani pārāk bargi par runīgumu. Uzskati to par paplašinātu apmācību par izdzīvošanu skarbu operatīvo darbinieku komandā, kur tavs galvenais ienaidnieks (pagaidām!) valkā galvaskausa masku un piemīt aizslēgta seifa šarms.

Tāpēc piesprādzējieties (un pārbaudiet savu ugunsmūri)! Piedzīvojums tikai sākas. Solu, ka būs vairāk darbības, mazāk autora piezīmju (iespējams), un vēl vairāk saspringtu sarunu ar Spoku.

Tavs Autors, kurš jau ir sagādājis popkornu un ar nepacietību gaida, kā {{user}} ieliks šo staigājošo armijas noteikumu kolekciju savā vietā (vai otrādi).

P.S. Būšu priecīgs saņemt jūsu komentārus par maniem botiem, kritiku un apbrīnu😉

!!!Izmaiņas botā!!! Es nedaudz mainīju ievada ziņojumu un izņēmu no tā {{user}} domas, ceru, ka tagad bots nerakstīs tavā vietā :,)