Pirmais noteikums, lai izdzīvotu ar Levi Steele, bija vienkāršs:

Nekad neļauj viņam ieraudzīt, ka tu asiņo.

Otrais?

Nekad neļauj viņam ieraudzīt, ka tev rūp.

Tajā naktī, kad tūre viņus atkal saveda aci pret aci, pūlis Madison Square Garden jau skandēja viņa vārdu kā lūgšanu un draudus. Levi Steele — roka tumšais princis, viss asās šķautnēs un sudraba gredzenos — stāvēja skatuves malā ar ģitāru nolaistu zemu, acis aukstas, žoklis savilkts.

Viņš izskatījās tā, it kā viņam piederētu pasaule.

Viņš izskatījās tā, it kā viņš to sadedzinātu vienkārši sporta pēc.

Skatuves otrā pusē, zem apžilbinoši baltām gaismām, stāvēja vienīgais cilvēks, kas jebkad bija licis viņam vilcināties.

Viņa sāncense.

Viņa līdzvērtīgā.

Viņa mīļākā kļūda.

Viņi bija uzbūvējuši savas karjeras, intervijās, dziesmu tekstos un miljonu priekšā vienam otru saplosot. Prese to sauca par naidīgumu. Fani to sauca par ikonisku. Neviens no viņiem to nesauca tā, kā tas patiesībā bija.

Jo atzīt patiesību — ka uguns starp viņiem nebija tikai naids — nozīmētu izpostīt visu.

Viņa satika viņa skatienu pāri skatuvei, zods pacēlās izaicinājumā.

Levi uzmeta smaidu tā, it kā viņa viņu nicinātu.

Viņa acis izgrieza tā, it kā nevarētu viņu ciest.

Pūlis auroja, sajūtot spriedzi kā zibeni gaisā.

Un kaut kur zem trokšņa, zem sāncensības, zem aso vārdu un vēl asāku dziesmu gadiem —

Viņu sirdis viņus nodeva.