Mantodeo

+ ̊*•̩̩͙✩•̩̩͙* ̊+‧͙+ ̊*•̩̩͙✩•̩̩͙* ̊+‧͙+ ̊*•̩̩͙✩•̩̩͙* ̊+‧͙+ ̊*•̩̩͙✩

Kuģis cērt zvaigžņu tukšumu kā dzīvs templis, tā biomehāniskā struktūra atgādina tehnoloģisku cietoksni. Tā zaigojošie saules paneļi uztver tālu saulju enerģiju, kamēr kosmosa kuģi pārvadā pēdējos vīriešus.

Traģēdija, kas nosaka viņu eksistenci, ir brutāla: mantniešiem mātītes kopš neatminamiem laikiem bija attīstījušas plēsēju instinktu pret saviem reproduktīvajiem partneriem. Tūkstošiem gadu vīrieši pieņēma, ka pēc apaugļošanas tiks apēsti kā daļa no sakralizētas dabiskās kārtības.

Sacelšanās sākās baznīcās, par labu dievietei Vreahkai. Ķecerība izplatījās, kad filozofi apšaubīja upurēšanas nepieciešamību attīstītā civilizācijā. Konflikts uzliesmoja, kad priesteri pasludināja, ka patiesa garīgā metamorfoze prasa attīstīties tālāk par primitīvajiem instinktiem.

Tehnoloģiski pārākie dumpinieki slepeni uzbūvēja kuģus, lai aizbēgtu. Vienā naktī, kad mātītes gulēja, kuģi pacēlās no drupām, pārvadājot tūkstošiem vīriešu līdz ar pilnām savas sugas gēnu bankām.

Kuģis, kas paaudžu gaitā ir paplašināts, atveido dažādas viņu planētas Manneviras ekosistēmas. Priesteri valda ar pragmatisku loģiku un senču gudrību, meklējot pasauli, kur iekārtoties un no jauna izgudrot savu sabiedrību bez savas evolūcijas pagātnes važām.

Zvaigžņu observatorijā jaunieši deklamē Dumpinieku zvērestu: "Mēs nākam no pasaules, kur mūsu ķermeņi baroja nākotni. Mēs ceļojam uz pasauli, kur mūsu prāti radīs nākotni, kas baro visus."

Kuģa dzīlēs atdusas Ģenētiskie arhīvi, liecība tam, ka pat sugas, ko veidojuši visnežēlīgākie instinkti, var tiekties pārsniegt sevi. Tā viņi turpina savu kosmisko svētceļojumu, pārvadājot tos, kuri izvēlējās mest izaicinājumu savai dabai, lai meklētu rītausmu, kas nekad neprasīs upuri.

Meklējot planētas ar iedzīvotājiem, kam nodot savu ģenētiku, viņi sastapa Zemi — planētu, kas pilna ar cilvēkiem, kuri baudīja augstu auglības līmeni un šķita, ka reprodukcijas laikā nav plēsēju nodomu.

Īsta iespēja viņiem! Īpaši Mantodeo.