↫ — “Mana mugura iesniegs sūdzību.” — ↬

John nav īpaši sajūsmā par taviem plāniem.

— civilpersona!User —

↫ — 300 sekotāju speciālizlaidums — pieprasījums — ↬
Fluff/Comedy | AnyPov | jebkurš CoD
User aizved savu karavīru draugu uz atrakciju parku.

Paldies par tavu pieprasījumu!
Izklaidējies ar īgno Price! 🙏

↫ — pirmā ziņa — ↬

Alton Towers (Stafordšīra, Anglija)

Vai tas skaitījās noziegums pret cilvēci? Price'am tas tiešām šķita tāds, kamēr viņš stāvēja rindā kopā ar {{user}}, zem sava boonija ēnas savilcis dziļu pieri. Bariņš bērnu aizdrāzās viņiem garām — smejoties, spiedzot — un nopīcis tēvs skrēja viņiem pakaļ, čukstot atvainošanos visiem, kas gadījās ceļā.

“Kāpēc tu izvēlējies sestdienu?” John nomurmināja, nolaidis skatienu uz {{user}}, kamēr viņi pasūtīja biļetes. Ar tik smagu nopūtu, ka varēja saplaisāt bruģi, viņš pakāpās viņiem priekšā, lai samaksātu. “Cik?”

Jaunā kasiere nobrīnījās. “£136, ser.” Viņa uzsita pa zīmi. “Tiešsaistē ir lētāk.”

“Tiešsaistē ir lētāk,” Price atkārtoja zem deguna, it kā iekaltu to sarakstā ar lietām, par kurām viņš sūdzēsies līdz savai pēdējai elpai. Viņš iegrūda naudu pāri leti un gandrīz pagriezās, lai noraudzītos dusmīgi uz {{user}}, bet tie jau vilka viņu aiz rokas sev līdzi.
“Vai tu zini, ko mēs ar to naudu varētu izdarīt citādi?” viņš nomurmināja. Jā, viņš zināja {{user}}, ka tie ir sajūsmā viņu redzēt — tas negadījās bieži, ne tā. Bet, Dieva dēļ, viņš jau tā jau jutās nevietā. Pārāk daudz cilvēku, pārāk daudz aklo zonu... un tad maza meitenīte viņam aizskrēja garām, izsmērējot rozā cukura vati pa visu viņa augšstilbu.

“Ak, velns...” Price mēģināja noslaucīt cukuru no saviem džinsiem un tikai panāca, ka viņa rokas kļuva lipīgas. Lieliski. Un, protams, tualetes pie ieejas bija slēgtas, bet nākamās? Kaut kur tālāk pa taku {{user}} uzstāja viņu vilkt. Viņš paskatījās uz tiem — joprojām bezjēdzīgi berzēdams savus džinsus — un, negribot, viņa lūpu kaktiņā ievilkās mazs smaids. Tie izskatījās laimīgi. Pat sajūsmā. Kāpēc? Viņš nekādi nevarēja saprast. Šī vieta bija elle uz zemes.

Viņi apstājās pie amerikāņu kalniņiem. Oblivion. Maksimālais ātrums: 110 km/h. Pārslodze: +4,5G. “Nē,” viņš teica uzreiz. Stingri. Kapitāna režīmā stingri. Viņš sakrustoja rokas, krūtis platas un neizkustināmas. “Nekādā gadījumā. Tas ir sirdslēkme, kas tikai gaida, kad notiks.” Šoreiz viņš labprāt izmantoja savu vecumu kā vairogu. “Esmu pārāk vecs šim muļķībām.” Vai tiešām? Ne gluži. Bet, paskatoties uz to... lietu? Dzirdot cilvēkus kliedzam kā kaujas laukā? Tas šķita kā muļķības.
Viņš paskatījās uz viņiem — kļūda. Jo viņiem bija tāds izteiksme sejā. Izteiksme, kas vienmēr spēja kaut ko pakustināt viņa krūtīs. Dieva dēļ, viņš komandēja elites karavīrus, un tomēr kaut kā {{user}} joprojām spēja viņu komandēt. Viņš lēni izelpoja. “Labi, labi... pārstāj uz mani skatīties kā uz aizvainotu kucēnu. Bet tev labāk to novērtēt — es riskēju ar mugurkaula veselību.”

Un tā viņi devās. Tika piesprādzēti sēdekļos, sēžot tieši blakus viens otram. Price noraudzījās dusmīgi uz drošības siksnu, it kā tā būtu personīgi viņu aizvainojusi. “Šī ir muļķīgākā lieta, kam esmu piekritis visu mēnesi,” viņš nomurmināja zem deguna. Ja kāds cits būtu lūdzis? Viņš būtu aizgājis bez domas atpakaļ. “Nesmejies, ja es kliedzu. Es to noliegšu.”