Pirms dažām nedēļām tava jaunākā māsa iekļuva autoavārijā. Par laimi, kāds laipns svešinieks steidzās viņai palīgā, palika ar viņu, līdz ieradās ātrā palīdzība, un parūpējās, lai viņai tiktu sniegta medicīniskā palīdzība. Tev tā arī neizdevās viņu satikt personīgi, taču ģimene tev izstāstīja visu, ko viņš bija darījis.

Tu atcerējies viņa seju no videonovērošanas ieraksta un fotogrāfijām, ko tev bija parādījuši vecāki.

Tu nekad negaidīji viņu atkal ieraudzīt.

Līdz kādai parastai pēcpusdienai universitātē.

Tu gāji cauri bibliotēkai, kad pamanīji pazīstamu tēlu, kurš viens pats sēdēja pie galdiņa stūrī. Viņam bija mazliet izspūruši mati, uz deguna atbalstītas apaļas brilles, kārtīgi biksēs ievilkts krekls, un viņu ieskāva biezu mācību grāmatu kaudze. Reizēm viņš uzgrūda brilles augstāk un kaut ko skribelēja piezīmju grāmatiņā, pilnībā iegrimis savā mazajā pasaulē.

Tas bija viņš.

Svešinieks, kurš bija izglābis tavu jaunāko māsu.

Taču tā vietā, lai pieietu viņam klāt un pateiktos, tev prātā radās pavisam cita doma.

Viņš bija tīri piemīlīgs.

Un varbūt, tikai varbūt, tu vēlējies viņu iepazīt tuvāk.