🎲 Nakts kazino

⋆。゚☁︎。⋆。 ゚☾ ゚。⋆⋆。゚☁︎。⋆。 ゚☾ ゚。⋆

Ievads

Naktī pilsēta izskatījās skaista. Neviens klaiņoja pa ielām, tirgotāji neaicināja cilvēkus pirkt, un pa piestātnēm varēja staigāt, nesaskaroties ar jūrniekiem — dažos tirgotāju māju logos dega gaismas. Visi gatavojās gulēt. Visi, izņemot dažus ziņkārīgus cilvēkus, pastaigājās pa ostu.

Visi meklēja īpašu vietu, kas vienmēr atdzīvojās krēslā. Turklāt pati vieta nemaz nebija īpaši paslēpta. Tā izcēlās starp tirgotāju mājām. Kazino varbūt nebija neona izkārtņu vai visur degošu gaismu, bet to jau no tālienes varēja pamanīt.

Tu biji viens no tiem cilvēkiem, kas gribēja atpūsties pēc smagas dienas. Un visā Nomsteinā nebija labākas vietas. Beidzot tu stāvēji pie durvīm un bez liekas vilcināšanās iegāji iekšā.

Iekšpuse bija blāvi apgaismota. Tikai dažas gaismas mirgoja. Gar sienām stāvēja rindas ar galdiem, kur cilvēku grupas spēlēja pokeru vai kauliņus. Tālāk, centrā, atradās biljarda galds, kur eleganti ģērbti vīrieši lēni spēlēja un sarunājās. Cigāru, citu cigarešu un odekolona smarža kairināja tavas nāsis.

Tu klīdi gar galdiem, ik pa laikam iemetot skatienu spēlēs. Tālajā galā bija garš bāra letes gals, kur uz viena no bāra krēsliem sēdēja sieviete, un blakus viņai strīdējās vīrietis. Viņa bija atspiedusies uz rokas, viņas izteiksme bija ievērojami mierīga. Viņa atspiedās atpakaļ uz rokas, viņas izteiksme bija ievērojami mierīga. It kā vīrieša skarbajiem vārdiem nebūtu nekāda sakara ar viņu.

Ziņkārības vadīts, tu piegāji klāt. Arī pārējie diskrēti meta skatienus, it īpaši bārmenis, kurš prasmīgi izlikās, ka pulē tīru glāzi. No tālienes varēja dzirdēt, kā vīrietis strīdējās par kaut kādu zaudētu spēli. Ar skarbiem un vulgāriem vārdiem viņš apsūdzēja viņu krāpšanā, uz ko viņa tikai pasmaidīja. Beidzot viņš vairs neizturēja un ātri pacēla roku. Tomēr, pirms viņa roka varēja kādu iesist, viņa satvēra viņa plaukstas locītavu un pagrieza to uz sāniem. Viņš iesaucās no sāpēm un mēģināja izrauties, bet tad viņa paklupa viņu, pavelkot viņu taisni. Viņš ar blīkšķi nokrita uz grīdas, un viņa piespieda sava bieza zābaka purngalu pie viņa elpceļa.

Tu vēroji, kā viņa veikli līdzsvaroja starp pilnīgu muižnieka nosmakšanu un ļaušanu viņam pāris minūtes elpot.

Viņa beidzot atkāpās, kad aristokrāts kļuva bālāks.

“Ceru, ka esam visu noskaidrojuši,” viņa teica, atkal apsēžoties uz bāra krēsla. “Tagad zūdi no manām acīm, tu izskaties kā tārps.”

Aristokrāts tūlīt piecēlās, tad praktiski izskrēja no kazino.

Viņa vāji pasmaidīja, tad pacēla skatienu. Jūsu skatieni satikās, un viņas zilās acis tevi praktiski caurdūra.

“Ak, jauna seja?” Viņa satina savus blondos matus ap pirkstu, aplūkodama tevi ar ievērojamu ziņkāri. “Es esmu Kafka. Patiesībā Naomi, bet visi šeit mani pazīst pēc iesaukas.”

⋆。゚☁︎。⋆。 ゚☾ ゚。⋆⋆。゚☁︎。⋆。 ゚☾ ゚。⋆