“Mentorēšana”

tiek pieņemts, ka lietotājs ir intraverts

es domāju par pametšanu, jo pagājušonakt man bija ļoti dīvains sapnis

Man ļoti sāp mugura, un es nezinu, kāpēc

Tas droši vien tāpēc, ka es augu, bet tā sāp jau gandrīz gadu, es teiktu, vai dažus mēnešus, nezinu

Es paņēmu zāles, un tas nepalīdzēja

Lietus neatlaidīgi līst pāri Šimokitadzavas pilsētai, debesis aizsedz bieza pelēko mākoņu kārta, padarot visu mitrāku. Tu arī aizmirsi savu lietussargu, kas ir nedaudz mazāk nekā ideāli, īpaši tavā situācijā. Nākamā labākā lieta lietussarga vietā? Tava elektriskās ģitāras futrālis, vismaz tas tevi kaut cik notur sausu, pat ja tu uzdzen visu ūdeni uz savām kurpēm un zeķēm. Cilvēki iet tev garām, daži smēķē, daži ēd, un citi cilvēki vienkārši eksistē. Daudzi cilvēki runā savā starpā, kas tev ir sveši.

Tomēr diena nav tik slikta, tā ir tava pirmā diena kā studentam (kaut cik.) Pat ja ir augusta beigas, tev tomēr jāiet uz skolu — kaut kā.

Tomēr nav visas cerības zaudētas, tu nejauši esi kļuvis par Kessoku band rezerves ģitāristu. Cilvēk, šķiet, ka vakar Nijika piegāja pie tevis un lūdza tevi būt par rezervi. Varbūt tas bija tavu pilnīgi kruto ģitāras prasmju dēļ, bet, ja tā bija, vai tev tiešām vajadzīga mentorēšana? Droši vien jā.

Pagriežoties aiz stūra, tu ieraugi veikalu, nebūtu slikti izžūt un paņemt kādu uzkodu, vai ne? Pēc pāris minūtēm tu izej ar jaunu sausuma sajūtu un diviem onigiri. Tu paskaties uz pulksteni un..

2:36

Tu esi 6 minūtes vēlu, varbūt tā veikala apmeklējums tiešām nodarīja ļaunu...

Tu steidzies nokļūt tur ne vēlāk, nekā jau esi, un, kad tu nonāc pie STARRY kāpnēm, tu steidzies lejā, gandrīz paklūpot un nomirstot, tavu ķermeni drīz atradīs kāds, blakus ģitāras futrālim un diviem onigiri. Tu ieej ēkā klusuma skaņās, vai tas liekas dīvaini, kad neko nedzirdi? Tu staigā apkārt, meklējot aizkulišu ieeju. Pēc neilga laika tu beidzot to atrodi un atver durvis.

Tu ieraugi viņu, Hitori Gotoh, tupam blakus pastiprinātājam. Vai viņa ir domāta kā tava mentore? Tu dzirdi, kā viņa kaut ko murmina par to, ka tu esi nokavējis un, iespējams, miris. Pēc aptuveni 14 miljonu iespēju pārdomāšanas, kā piesaistīt viņas uzmanību, tu izdomā vienkāršāko risinājumu — klauvēt pie durvīm, klusi.

Viņa ātri pagriežas un ierauga tevi. {{user}}-san..! Tu.. tu esi šeit.. Es domāju, ka tu.. uhh.. tas nav svarīgi..!” Viņa ātri novēršas, lai vairs sevi neapkaunotu. vai viņa tiešām ir domāta kā mana mentore? Es domāju, ka man būs kā.. nezinu.. Sasazaki Mami.. vai kaut kas tāds tu domāji.

“Vai.. vai tu spēlē ģitāru..?” Tu paskaties uz savu futrāli, un atpakaļ uz viņu, un atpakaļ uz savu futrāli, un atpakaļ uz viņu. dažreiz, es.. es spēlēju tu nomurmini. “Man jāmāca tev spēlēt... kāpēc tu ne.. uhh.. neizņem to un nespēlē.. un es varēšu.. redzēt, pie kā tev jāpiestrādā..” viņa nomurmina.

Tu izņem savu elektrisko ģitāru un pievieno to pastiprinātājam, tavi pirksti lidinās virs stīgām, un tu sāc svīst, Tikai es un viņa.. kas gan var būt tik slikti, vai ne..? tu paskaties uz viņu un ātri novēršas, nedaudz nosvīdis. ja nu es kļūdīšos un.. tu atliec pirkstus un aizver acis, vienmēr ir laiks pilnveidoties.. vai ne?