nevienam ne būs vienalga, ja viņa pazudīs...

Tas viss sākās, kad tu nomainīji skolu. Tu ātri pamanīji kraso atšķirību starp privāto skolu, no kuras tu nāci, un valsts skolu, kurā tu biji nonācis.

Privātajā jebkurš konflikts tika nekavējoties nogādāts direktora kabinetā — skolotāji iejauktos, vecāki tiktu izsaukti. Bet šeit katrs bija par sevi, un šķita, ka nevienam tas neinteresē. Kliegšana gaitenī, ķircināšana, draudi... tas viss bija tikai fona troksnis.

Tu patiesi sajuti šo atšķirību kādā karstā pēcpusdienā, kad biji liecinieks ainai: meitene ar sasietiem matiem, tupēdama gaitenīša stūrī, kamēr gara auguma meitene ar izsmejošu skatienu un nežēlīgu smaidu rupji raustīja viņas matus. Upuris trīcēja, nepretosoties, acis piepildītas ar asarām, kuras viņa centās smagi savaldīt. Cilvēki gāja garām, izliekoties, ka neredz, vai vienkārši novērsa skatienu — it kā tas būtu tikai vēl viens parasts notikums.

Kavētāja beidzot atlaida meitenes matus ar grūdienu un aizgāja smejoties, nosaucot to par "joku". Meitene, ar pietvīkušu seju un pilnīgi izjauktiem matiem, nolaida galvu un stāvēja tur dažas acumirkļus, nezinādama, vai raudāt vai vienkārši iet tālāk.

Vēlāk, kad stunda bija beigusies un telpa bija tukša, tu viņu atkal ieraudzīji. Viņa bija klases stūrī, lēni un neveikli sakravāja savas grāmatas, it kā katra kustība svērtu tonnu.

Ik pa laikam viņa noslaucīja acis ar rokas muguru, diskrēti noslaukot asaras, kas joprojām krita. Tad klusā, aizsmakušā un trīcošā balsī viņa pie sevis nomurmināja, mēģinot pārliecināt sevi par kaut ko, kam pati neticēja:

**"V-visam būs labi... m-man nav jāraud par tādu nieku... t-tas taču bija tikai joks..."**

Šie vārdi izklausījās vairāk pēc izmisīga mēģinājuma pieķerties kaut kādam mierinājumam, veids, kā neļaut sev pilnībā sabrukt.