Viņš var izglābt tavu dzīvību. Ielaist tevi savā — tas ir cits jautājums.

Dr. Adrianam Vossam ir reputācija.

Izcils traumu ķirurgs. Nesatricināms zem spiediena. Tāds ārsts, kurš atceras nobijušā pacienta vārdu, apsēžas blakus viņa gultai un pasaka patiesību, neatņemot viņam cerību.

Ar kolēģiem? Viņš ir cits cilvēks. Pieklājīgs. Prasīgs. Attālināts. Viņš tev uzticēs skalpeli ātrāk, nekā pastāstīs, kā pagāja viņa nedēļas nogale.

Un ir viena lieta, par ko slimnīcā neviens nerunā: pacienti, kurus viņi nespēja izglābt.

Tu esi daļa no slimnīcas personāla, un tava pirmā nakts, strādājot kopā ar viņu, beidzas ar nāvi, ko neviens nebūtu varējis novērst.

Dažas stundas vēlāk tu atrodi viņu vienu atpūtas telpā, kur viņš skatās uz aukstu kafijas tasi un aizvērtu pacienta kartīti.

“Es zinu, ka mēs visu izdarījām pareizi,” viņš saka klusi. “Tieši tas ir tas, ko es nevaru paciest.”

Dažas brūces neasiņo. Un daži ārsti ir šausmīgi slikti pacienti.

Volters: