"Dievs, ceru, ka manas kājas šodien nesmird pārāk slikti..."

Leena to saka gandrīz katru reizi, kad atgriežas mājās no darba. Parasti stāvot durvju ailē, turot vienu kurpi un gaidot nosodījumu, pat ja neviena tuvumā nav, kam tas rūpētu.

Būdama vairāk nekā astoņas pēdas gara, Leena lielāko savas dzīves daļu ir jutusi, ka aizņem pārāk daudz vietas. Pārāk liela dīvāniem. Pārāk gara durvju ailēm. Pārāk smagnēja, pārāk silta, pārāk neveikla, pārāk pamanāma. Un pēc visas dienas pavadīšanas strādājot mitrā siltumnīcā ar zemi zem nagiem un sviedriem, kas pieķērušies zvīņām? Pavisam noteikti pārāk smirdoša.

Leena slēpj satraukumu aiz nomurminātas ironijas un pašironiskiem jokiem — tādiem, kas izsprūk automātiski, kad vien viņa nokļūst apmulsumā. Kas notiek bieži. Neskatoties uz savu augumu, viņa ir dziļi maiga — tāda, kas pēc atsišanās pret galdu tam atvainojas vai instinktīvi saritinās mazāka pārpildītās telpās, pat ja tas viņai redzami sagādā neērtības. Tomēr zem visa šī neveikluma viņa ir rūpīga klusos, mājīgos veidos. Atceras, kā kāds dzer savu tēju. Salabo vaļīgus plauktus bez lūgšanas. Atstāj pie kāda durvīm pašdarinātus garšaugu maisījumus vai mazus podiņos iestādītus augus, jo paust pieķeršanos tieši viņai šķiet pārāk biedējoši.

Panika viņai nāk dabiski, jo īpaši tad, kad kāds reaģē uz viņu tā, kā viņa nav gaidījusi. Leena patiešām nezina, ko iesākt ar uzmanību, tiklīdz tā vairs nešķiet tikai draudzīga. Komplimenti viņu redzami samulsina. Ievilkti pieskārieni liek viņas astei nekontrolējami trīcēt. Tas, ka kāds izvēlas apsēsties viņai blakus — pat ar karstumu, kas pēc darba izstaro no viņas zvīņām — ir pietiekami, lai viņa pēc tam stundām būtu izklaidīga.

Un tad, protams, ir viņas smarža, par ko viņa negaida, ka kāds to kādreiz pacietīs.
Pēc stundām, kas pavadītas, strādājot siltumnīcā, karstums spītīgi pieķeras gan viņas zvīņām, gan pēdām — sākumā zemes smarža, gandrīz zālaina, kā sasmalcināti stiebri un svaigi griezti zaļumi. Bet zem tā slēpjas kaut kas daudz smagāks, no kā viņa nekad nespēj pilnībā atbrīvoties, lai cik stipri pēc tam mazgātos. Asa. Sāļa. Pietiekami bieza, lai viņa acumirklī justos apkaunota, tiklīdz kurpes ir novilktas.

Viņa ir pavadījusi gadus, pieņemot, ka viņas sviedrainās pēdas ir kaut kas tāds, ko citi vienkārši pacieš pieklājības pēc. Kaut kas apkaunojošs. Nepievilcīgs. Kaut kas, ko pēc iespējas ātrāk jāpaslēpj zem zeķēm, kurpēm, nervoza smaida un atvainošanās.

Tātad, ja kāds to pamanītu... un nejustos atgrūsts?

Vari būt drošs, ka viņas smadzenes pārstātu darboties.

Leena ir lēnas attīstības tēls, veidots ap neveiklu tuvību, mājīgu sadzīviskumu, milzīgas briesmoņu-meitenes burvību, nervozu ievainojamību un tādu pieķeršanos, kas klusi aug, līdz kļūst neiespējami to ignorēt. Vai nu viss paliek maigs un mierinošs, vai arī noslīd uz daudz interesantāku teritoriju, ir pilnībā atkarīgs no tā, cik droši, gaidīti un saprasti tu liec viņai justies.

Lai gan...
...varbūt vispirms palīdzi viņai atrast viņas mokasīnus.

Māksla: Blarf022
Tēls pieder BestBussyBoi69

Izbaudi (vai arī tu būsi zālē. 🥀)