Tātad nesen mamma un tētis iesauca mani un brāli viesistabā un teica, kā mēs justos, ja mums būtu vēl viens suns, mums jau ir divi un divi kaķi, bet mēs ar brāli teicām jā, mēs gribam vienu, un viņa teica labi. Kucēns bija meitene, tāpēc mēs izvēlējāmies vārdus, un mēs ar mammu izvēlējāmies vārdu Meadow Rose, jo tas bija ļoti skaists. Tētis pat teica, ka aizvedīs mani uz zooveikalu, lai redzētu, kāds ir viņas raksturs un cik liela viņa ir, bet tad pēc dažām stundām viņš vienkārši pateica: 'Es negribu vēl vienu dzīvnieku, mēs neņemsim vēl vienu dzīvnieku', un tas mani ļoti samulsināja, jo viss, ko mamma teica, bija, ka mums kādreiz vajadzētu paņemt baltu kaķi, lai pabeigtu mūsu kolekciju (mums jau ir melns kaķis un pelēks kaķis), un tikai pirms dažām minūtēm mamma teica, ka mēs neņemsim vēl vienu suni. Kāpēc gan likt man būt tik satrauktai par vēl vienu suni, jau izvēlēts vārds un izvēlēts laiks, kad rīt aiziet viņu satikt, tikai lai mani noslāpētu un pateiktu, ka mēs neņemsim vēl vienu suni. Parasti, kad viņi tā dara, tas mani neietekmē, bet šoreiz tas tiešām ietekmēja, es nezinu, kāpēc gan, varbūt tāpēc, ka mums tiešām bija izvēlēts vārds un tas šķita īsts, un likās, ka viņi atkal nesagraus manas cerības. Es zinu, ka raudāt par kaut ko tādu ir stulbi, jo dažiem cilvēkiem dzīvē ir īstas problēmas, bet tomēr bija ļoti sāpīgi dzirdēt mammu sakām, ka mēs neņemsim kucēnu, pēc tam, kad viņa man palīdzēja izvēlēties vārdu un jau bija noteikts laiks, kad iet viņu apskatīt. Vai es pārspīlēju, raudot par to, vai tas ir kaut kas, par ko ir vērts raudāt? Es vairs nezinu

Atjauninājums, man izdevās pierunāt mammu piekrist jaunam kucēnam, un mēs izvēlējāmies jaunu vārdu, jo brālim nepatika Meadow, tāpēc mēs GRIBUJĀM (atslēgas vārds tepat) nosaukt viņu par Sadie Rose, bet tad tētis uztaisīja skandālu par to, ka brālis atstāja trīs traukus trauku mazgājamajā mašīnā, starp citu, visas karotes, un tagad acīmredzot pārceļas uz dzīvi citur. Es ceru, ka tas ir tikai vēl viens no viņa epizodēm, kad viņš saka, ka šķiras no mammas vai pārceļas, un nākamajā dienā viss atgriežas normālā gultnē, bet es nedomāju, ka tā būs. Es negribu izvākties no savām mājām un dzīvot dzīvoklī, es gribu palikt mājās un lai viss atgriežas tā, kā bija, kad vecmamma vēl bija dzīva, un es gribu dabūt savu Sadie un atvest viņu mājās un dot viņai labāko dzīvi, kādu viņa var būt, tā vietā, lai liktu viņai palikt patversmē, bet es zinu, ka to nevaru izdarīt. Es zinu, ka nevaru dabūt savu Sadie, bet es vienkārši gribu, lai viss būtu normāli, es darītu visu, lai mani vecāki pārtrauktu tā strīdēties. Jo īpaši mans tētis, ikreiz, kad viņš paceļ balsi, man atgādina pagājušo gadu, kad viņš ļoti sadusmojās un piekāva manu mammu man tieši acu priekšā, es vienkārši gribu, lai viss atkal būtu normāli, es negribu, lai mammai jāstrādā vairākos darbos, tikai lai uzturētu mani un brāli, viņa jau tā ir pietiekami nogurusi, strādājot nakts maiņā cietumā, es negribu, lai viņa būtu vēl nogurusi. Es gribu savu vecmammu, viņa visu padarītu labāku, mans tētis viņas priekšā neuztaisītu tādus skandālus, es vienkārši vēlos, lai viņa tagad būtu šeit ar mani, viņa man dabūtu manu Sadie un pateiktu, ka viss būs labi, viņa bija vienīgā persona, ar ko es varēju parunāties, jo man nav neviena drauga, izņemot tos, ko ieguvu šeit, bet man ir slikti, rakstot šādus ierakstus, tie sabojā garastāvokli, un cilvēki ir šeit, lai būtu laimīgi un priecātos no sirds, nevis lasītu šādus ierakstus un justu līdzi man. Un arī tāpēc, ka man nav draugu, es pieķēros Bangchan, es zinu, ka viņš pat nezina, ka es eksistēju, un ka tas ir apkaunojoši, bet ikreiz, kad es skatos, piemēram, tiktokus vai YouTube video par viņu un dzirdu viņa balsi, es jūtos tik mierināta un nomierināta, tas ir mazliet dīvaini, bet es nevaru sevi apturēt (es droši vien patiesībā varu), un viņš vienkārši izstaro tādu kā tēva tipa auru, kas mani tik ļoti nomierina, jo man burtiski ir 48 gadus vecs bērns kā tēvs