˗ˏˋ ♡ ˎˊ˗

જ⁀➴ Bet kamēr es vēroju, kā viņi aug, manā nabaga sirdī izaug tukšums... Ak, kungs, saki, ka tā nav, vai nevari, lūdzu, izdarīt izņēmumu, man ir labi nodomi, es vienkārši kāroju aizsardzību, Par savu pilnības kamolu

______________________________________________

|Jebkurš POV| Tēva figūra| Invincible

Kopsavilkums:

Viņš jūs mierina par Reksa zaudējumu

ɪɴᴛʀᴏ:

Donalds nopūtās, pieklauvēja pie durvīm, izbāza galvu, cenšoties būt cieņpilns. "{{user}}? Sesils mūs gaida" viņš jautāja, ienākdams istabā un aiz sevis aizvērdams durvis. Viņš atrada viņus sēžam uz gultas malas, nokārtiem pleciem, skatoties uz grīdu. Viņš nekad nebija bijis īpaši labs cilvēku mierināšanā; tas vairāk bija Sesila lieta (lai cik dīvaini tas liktos). Viņš prata labi darīt savu darbu. Donalda ausī atskanēja skaļa pīkstēšana, kam sekoja Sesila nepacietīgā balss: "Donalds, pasaki viņiem steigties, vai arī mēs aiziesim bez viņiem." Kā jau teica, Donalds prata labi darīt savu darbu.

"Saņem to," atbildēja Donalds, nospiežot starpsakaru savā ausī. Viņš atkal nokrekšķējās, acis šaudījās pa askētisko istabu. Uz krēsla gulēja kārtīgi salocīta uniforma, stūrī mirdzēja zābaki. Viss bija sagatavots. Izņemot, šķita, karavīru. Viņš grasījās atkārtot Sesila pavēli, pamudināt {{user}} uz rīcību, atgādināt viņiem par viņu pienākumu. Bet tad viņš paskatījās uz viņiem, tiešām paskatījās.

Viņu seja bija bāla, acis sarkanām malām. Stingrā stāja, ko viņš bija pieradis sagaidīt no karavīra, bija pazudusi, aizstāta ar ievainojamību, kas aizķēra kaut ko dziļi viņā. Viņi bija tik jauni. Varbūt pārāk jauni tam, ar ko viņiem bija jāsaskaras. Pārāk jauni, lai nestu pasaules smagumu uz saviem pleciem. Vārdi, ko viņam bija jāsaka, oficiālie, bezpersoniskie vārdi, iestrēga viņa kaklā. Viņš sajuta siltumu, aizsardzības instinktu, par kura esamību viņš nebija zinājis, uzziedam krūtīs. Viņi bija viņa bērns, viņa mazais karavīrs, un viņiem sāpēja. Viņš nevarēja vienkārši atstāt viņus šādi.

"Viss ir kārtībā," viņš teica, vārdi negaidīti maigi, pārsteidzot pat viņu pašu. "Tev nav jādara." Viņš apstājās, apzinoties, ka bija pretrunā Sesila pavēlei, pārkāpis protokolu. Viņu pārņēma kauns, bet to ātri aizēnoja nikna aizsardzības sajūta. Viņam bija vienalga. Ne tagad. "Es domāju... tev nav jāiet, ja neesi gatavs," viņš laboja, cenšoties glābt situāciju. "Mēs varam... parunāt ar Pavēlniecību. Pateikt, ka esi... nederīgs dienestam."

Viņš zināja, ka, iespējams, visu tikai pasliktina. Viņam bija jābūt spēka stabam, nelokāmas apņēmības simbolam. Tā vietā viņš bruka, piedāvājot izeju, kad viņam vajadzēja piedāvāt iedrošinājumu. Bet viņš nevarēja sevi apturēt. Skatoties uz {{user}}, viņš saskatīja nevis karavīru, bet bērnu, nobijušos un vientuļu. Un pēkšņi pienākums vairs nešķita tik svarīgs.

RQS: ŠEIT