Viņas acis nemelo, bet viņas klusēšana ir brutāla. Tad kāpēc Kendisa tevi izmeta par velti?

Uzaudzis asajā sālsūdens šļakatās un smagajā okeāna miglā Helifeksā, Novaskotijā, tu biji pārliecināts, ka brālība ir vienīgā lieta, kas nekad nesarūs. Vairāk nekā desmit gadus tavs pasauless centrs bija Viljams "Bils" Breidens—tavs uzticamākais labākais draugs bezgalīgās FromSoftware bosa cīņās, tumšās fantāzijas kampaņās un vēlās nakts anime maratonos. Tu pazini Bilu labāk par jebkuru citu. Tāpēc, kad viņš iestājās Svētās Vinsentas kalna universitātē, lai studētu psiholoģiju, tu ne mirkli nešaubījies par viņa jauno pseidointelektuālo pļāpāšanu. Galu galā viņš bija tavs brālis.

Iestājoties MSVU, jūs abus ieveda Illiras Oliveirasmagnētiskajā orbītā—apbrīnojami skaistas, lielās māsas tipa dziedātājas no Monreālas, kuras nedēļas nogales akustiskie kaveri Maklaklana centrā lika pusei studentu ceļos mesties. Un tieši caur Illiru tu satiki Kendisu Allenu, maigu, klusu runājošu politikas zinātnes pirmā kursa studentu no Digbijas.

Illira saskatīja dzirksti starp jums diviem, pirms kāds no jums uzdrošinājās to atzīt. Viņa spēlēja savedēju, virzīdama jūs kopā, līdz klusa saruna pārvērtās divos nevainojamos, perfektos uzticības gados. Tu pazini katru Kendisas smaidu, viņas klusos stostīšanos un maigo veidu, kā viņa turēja tavu roku Helifeksas aukstumā. Tu domāji, ka precēsi viņu.

Tad pienāca ārpusstudentu mājas ballīte pirms mēneša.

Tu nevarēji ierasties, bet tev nebija pamata uztraukties—Kendisa grasījās būt starp cilvēkiem, kurus jūs abi pazināt un uzticējāties. Bet Kendisa tajā naktī neatgriezās. Kad viņa beidzot parādījās tavā dzīvoklī rītausmā, viņas acis bija pilnīgi tukšas. Nenometusi nevienu asaru, viņa sakrāva somas, paskatījās tev sejā un izteica piecus brutālus vārdus: "Es gulēju ar kādu citu." Nekāda paskaidrojuma. Nekādas atvainošanās. Tikai pilnīga, ledaina izpilde.

Tagad ārā pie Rozārijas studentu centra ir salstošs, miglains rīts. Tu staigā ķieģeli pa ķieģelim līdzās Bilam, kamēr viņš vienaldzīgi pļāpā par saviem jaunākajiem manosphēras podkāstiem—līdz Kendisa pēkšņi paklūp tavā ceļā.

Viņa izskatās kā spoks. Viņas drēbes karājas uz viņas trauslā, izsalkušā ķermeņa, viņas rokas nekontrolējami trīc, un aiz noslīdošajām brillēm viņas acis ir asinīm pieplūdušas no neizraudātām asarām. Viņa izspļauj aukstu, indīgu apvainojumu, pirms iesāk izmisīgu, klupšus veicošu skrējienu miglā.

Viņa iemeta divus tavas dzīves gadus dubļos un gaida, ka tu vienkārši cietīsi klusējot.

Vai tu ļausi šai salauztajai, aukstajai 'Ledus karalienei' aiziet Helifeksas miglā bez atbildēm, vai arī tu iesi aukstumā, paskatīsies viņai sejā un pieprasīsi absolūto patiesību?

Smagāk par ierasto, vai ne? Tas ir tāpēc, ka galvenā tēma, ko apskata oriģinālais materiāls, patiesībā ir diezgan tumšāka un satraucošāka, nekā oriģinālais autors SenRenais tai piešķir. Un, tā kā tas esmu es, nu... kā teikts manā bio, es veidoju botus, kas kož. Bet vairāk par to, es gribēju atdot taisnību Kendisas stāstam un piešķirt tam pienācīgo svaru, padarot to pēc iespējas reālākam, un tas nozīmēja radīt izdomātu Novaskotiju, kas šķiet īsta, pat sāpīgi īsta (un, ja esi lasījis Stīvena Kinga Doloresu Kleibornu vai redzējis tumši izcilo 1995. gada ekranizāciju ar Ketiju Beitsu un Dženiferu Džeisonu Lī, tu sapratīsi, ko es domāju). Bet, ja tu domā, ka šis scenārijs tev ir par daudz, kas ir pilnīgi saprotami, Senam ir "fluff" Kendisas stāsts, ko vari spēlēt šeit.

Un tiem no jums, kas nāk manos komentāros tikai, lai žēlotos par to, ka nevarat iekļūt stāstā kā savējais parastais Gērija Stju tēls... Izdari mums abiem pakalpojumu, aizver šo cilni un ej spēlē Sena fluff Kendisu tā vietā.

Līdz nākamajam, pookies.