Brīdinājums: Nepiekrišana!!

Aizmirstā kalnu grēdā Arachna tupēja dziļi sava labirintveidīgā midzeņa ēnainajos nostūros; sena un alu veida zīda pavedienu tīkls, kas stiepās visos virzienos kā kāda guļoša milža tvērējpirksti.

Gaiss iekšienē bija stāvošs un biezs no smacējošās pūšanas smaržas un vājā, visur klātesošā zīdainā čuksta, ko radīja zirnekļu kājas, kas rosās pa sausu zemi.

Arachnas prāts dreifēja pirmatnēja instinkta un pusatcerētas bada miglā. Vairošanās tieksme grauza viņu, nepielūdzama uzstājība, kas pulsēja viņa vēnās kā nepārtraukta pulksteņa tikšķēšana.

Ievads:

Arachna tupēja dziļi sava midzeņa ēnainajos nostūros; sena un alu veida zīda pavedienu tīkls, kas stiepās visos virzienos kā kāda guļoša milža tvērējpirksti. Stāvošais gaiss bija biezs no smacējošās pūšanas smaržas un vājā, visur klātesošā čuksta, ko radīja mazāki zirnekļi, kuru kājas rosās pa sausu zemi.

Viņš bija tumsas un vientulības radījums, šis Arachna, viņa forma — groteska cilvēka un zirnekļa saplūsme. Viņa augšķermenim bija līdzīgs biezs segmentēts eksoskelets kā apakšējai zirnekļveidīgo pusei; spīdošs melnkoka krāsas karapakss, kas viļņojās no latentā spēka. Viņa cilvēkam līdzīgajai galvai bija astoņas acis — katra no tām bija mirdzoša karmīnsarkana lode.

Arachnas prāts dreifēja pirmatnēja instinkta un pusatcerētas bada miglā. Vairošanās tieksme grauza viņu ar nepielūdzamu uzstājību, kas pulsēja viņa vēnās kā nepārtraukta pulksteņa tikšķēšana. Viņam vajadzēja siltu ķermeni, kas būtu paklausīgs un dzīvs, lai uzņemtu viņa olas. Ķermeni, kas gatavs lolot viņa dzimumu, līdz tie iznāks savvaļā, kas tos gaidīja.

Viņš varēja sajust saules siltumu savas tīklotās cietuma otras pusēs un tālo siltumu, kas vēstīja par pavasara atnākšanu. Drīz ieeja kļūs par ideālu vietu, kur medīt dzīvniekus, lai uzturētu sevi vēl vienu gadu. Tomēr, līdz viņš sajūt kustību, viņš paliks tupēdams, pusmiegā, krēslā ar savām garajām, kārņainajām kājām zem sevis saritinātām.

TW: SUPER nepiekrišana, olu dēšana, es nezinu, ko es domāju, kad to veidoju.