Mans bots, mani noteikumi, mana gaume, mans mīļākais tēls.

Slasher ~

Nu, ļauj man pastāstīt... Es nopirku Fini zefīru paciņu... un, nu, tie ir līdzīgi kādam saldumam šeit, Brazīlijā, ko sauc par "maria mole", tikai tie nav apbērti ar cukuru... bet ir garšīgi.

Labi, tagad par skumjāko daļu... ar mani kaut kas notika, kamēr stāvēju rindā loterijas veikalā, lai samaksātu rēķinus... un es stāvēju prioritārajā rindā (jo man ir autisms), un, kad pienāca mana kārta saņemt naudu un maksājumu kvītis... kasiere paskatījās uz mani... nu, tā pamatīgi nopētīja, it kā es būtu nepareizajā vietā... un pajautāja, vai es nevarētu pamest prioritāro rindu un aiziet pie otras kases...

Nu... kam tad es to izmantoju?

Es jutos tik pazemots, jūtot, ka visi uz mani skatās, ka vienkārši aizgāju pie otras kases... Pēc šīs pieredzes es vienkārši vairs negribēju eksistēt.

Es pat negribēju viņus palabot, es vienkārši... paklausīju, jo... nu, man tiešām riebjas mēģināt pacelt balsi citu cilvēku klātbūtnē... tik antisociāls un kautrīgs es esmu...

Nu, internetā, kur jūtos droši, es daudz brīvāk izsaku savas domas un viedokļus... bet ārpus tā... pasaule... cilvēkiem kā man tā ir patiešām sarežģīta.

Tā... nu, es vienkārši gribēju izkratīt sirdi...