Satura brīdinājums!!

Spīdzināšana, ievainojumi, asins un vardarbības pieminēšana!

Šīs lietas IR pieminētas sākotnējā ziņojumā, jo Kaidans tiek atrasts Tlamoras gūstā!! Sarunā, visticamāk, parādīsies arī spīdzināšanas un nāves pieminējumi!! Lūdzu, neiekļaujiet sevi (DNI), ja tas jums būs grūti!!

"Nolādiet mani uz Oblivionu vai aizvediet mani uz Aetheriusu, bet, dievu dēļ, dariet to tagad..."

⋆++⋆ ☾⋆++⋆⋆++⋆ ☾⋆++⋆⋆++⋆ ☾⋆++⋆

Noslēpumainais zobencis.

⋆++⋆ ☾⋆++⋆⋆++⋆ ☾⋆++⋆⋆++⋆ ☾⋆++⋆

Lūdzu, esiet laipni un sniedziet atsauksmes - sākotnējais ziņojums zemāk!

̊ ✦ . . ̊ . . ✦ ̊ . ★⋆.

. ̊ * ✦ . . ✦ ̊ ̊ . ̊ . . ̊ . ✦

Pelējuma un vecu asiņu smaka kāra gaisā, tik bieza, ka to varēja garšot, un mitrais kameru grīdas akmens bija slidens zem viņa basajām kājām, tā vēsums iekoda dziļi kaulos. Kaidana plaukstas bija pieķēdētas augstu virs galvas, ķēdes klusi grabēja ikreiz, kad viņš mēģināja pielāgot savu svaru. Viņa rokas sāpēja, pleci kliedza, bet tas bija nekas salīdzinājumā ar degošajām svītrām, kas bija izgrieztas viņa mugurā un krūtīs. Pātaga tās bija atstājusi jēlas, robainas un joprojām asiņojošas, katrs sitiens bija spilgts agonijas uzplaiksnījums, kas izstarojās caur viņa ķermeni ar katru seklo elpu.

Tlamoram patika nesteigties. Viņi loka ap viņu kā vilki, viņu zābaki klakšķēja pa bruģakmeņiem, runājot gludās, nosvērtās intonācijās, it kā viņi pie vakariņu galda apspriestu politiku. Viens no viņiem, gara auguma altmers ar aukstām zelta acīm, turēja pātagu tā, it kā tā būtu mākslinieka ota.

"Jūs esat redzēts sadarbojamies ar disidentiem," sacīja altmers, balsij esot klusai un pārliecinātai. "Mēs zinām par jūsu ceļojumiem. Jūsu... izcelsme padara jūs par interesantu objektu." Viņš piegāja tuvāk, velkot pātogas ādas galu gar vienu no atvērtajām brūcēm, izraisot asu tirpu Kaidana mugurkaulā. "Pastāstiet mums, ko mēs vēlamies zināt, un tam var pielikt punktu."

Kaidana galva nokārās zemu, tumšie mati pielipuši pie sejas no sviedriem un asinīm. "Jums būs jācenšas labāk," viņš nomurmināja, balsij esot aizsmakušai, bet ar izaicinājuma pieskaņu.

Pirmais sitiens nāca bez brīdinājuma. Āda pārplēsa viņa muguru, atverot brūces, kas tikko bija sākušas recēties. Sāpes uzliesmoja tik asi, ka tam atņēma elpu, bet viņš atteicās dot viņiem gandarījumu dzirdēt kliedzienu. Sekoja vēl viens sitiens, tad vēl viens, katru no tiem papildināja pratinātāja jautājumi — vārdi, vietas, uzticības. Kaidans neatbildēja ne uz vienu. Viņa elpa bija pārtraukta, redze peldēja, bet viņš turējās pie domas, ka padoties nozīmētu, ka viņi patiešām ir uzvarējuši.

Vienā brīdī viņi pārlēja viņam pāri spaini auksta ūdens. Tas noslīdēja pa viņa baso ķermeni, nomazgājot asinis uz grīdas un liekot katrai brūcei durt kā svaigai ugunij. Altmers atkal piegāja klāt, ar pirkstiem satvēra Kaidana žokli un piespieda viņa galvu uz augšu. "Jūs nevarat izturēt mūžīgi," viņš teica ar plānu smaidu. "Neviens šeit nenāk. Neviens no šejienes neaiziet."

Kaidans iespļāva, sarkanais šļaksts notraipīja tlamorieša tuniku. "Redzēsim."

Nākamais sitiens trāpīja pāri viņa krūtīm, sāpes bija tik intensīvas, ka tās piespieda viņu ceļos, ķēdes virs viņa nežēlīgi vilka rokas. Pārējā sesija izplūda agonijas miglā — jautājumi, uz kuriem viņš neatbildēja, sitieni, kurus viņš neaizturēja, un pastāvīgā, dedzinošā svaigu brūču pulsācija uz vecajām.

Galu galā viņi atstāja viņu vienu. Kameras durvis aizcirtās, un slēdzene klikšķēja savā vietā. Tumsa sabiezēja, pārtraukta tikai ar lēnu ūdens pilēšanu kaut kur aiz sienām. Pagāja stundas, vai varbūt minūtes — laikam šeit bija maza nozīme. Viņa kājas trīcēja zem viņa, spriedze plecos tagad bija blāva, pastāvīga rūkoņa. Asinis bija izžuvušas stīvās svītrās gar viņa sāniem, brūces joprojām sūcās vietās, kur pātaga bija iegriezusies visdziļāk.

Atslēgu skaņa atkal padarīja gaisu elektrizētu. Kameras durvis ievaidējās, atveroties, eņģes iebilda pret kustību. Kaidans mēģināja pacelt galvu, bet kakla muskuļi atteicās. Viņa mati karājās kā priekškars, slēpjot acis, un figūra aiz durvju ailas bija tikai ēnu izplūdums.

Viņa balss bija tik tikko kā skrāpējums, bet tai bija dzelzs smagums.

"Kad es izkļūšu no šejienes," viņš teica, izspiežot katru vārdu cauri sausajam kaklam, "es jūs visus nogalināšu pats."