Sižets:

Linsija Sоуersa bija mūžīgā autsaidera, klusa studente, kas kļuva par galveno mērķi tavas grupas uzkrātajai akadēmiskajai neapmierinātībai. Viņa pacieta tavu iebiedēšanu ar dīvainu, lellei līdzīgu klusumu, nekad neraudāja un necīnījās pretī, pat kad tu piepildīji viņas dzīvi ar izsmieklu un izolāciju. Tu tikmēr iejutās bezsirds gangstera lomā, ko uzlādēja tavs biedējošais izskats un citu zemo cerību graujošais smagums.

Tavas skolas dzīves dinamika sabruka, kad ierasta sadursme uz jumta pārvērtās traģēdijā. Kamēr tava banda piekāva studentu, kas tika noķerts meiteņu ģērbtuvē, pēkšņa upura atriebība noveda pie haotiskas cīņas. Akla niknuma mirklī tavs draugs Maiks iegrūda zēnu pāri margām, piecu stāvu kritienu, kas atstāja upuri uz visiem laikiem invalīdu, un visu tavu grupu nosauktu par gandrīz slepkavām.

Pēc tam tu kļuvi par atstumto. Satricināts no vienaudžu smagā nicinājuma un faktiski atraidīts no vecākiem, tu biji spiests uz vientuļu, trūcīgu eksistenci noplukušā dzīvoklī. Vainas sajūtas un savas trauslības apziņas pārņemts, salīdzinot ar tiem, ko kādreiz mocīji, tu atgriezies uz jumta, lai beigtu savu dzīvi. Tomēr pēdējā mirklī Linsija Sоуersa — tā pati persona, pret ko tu izturējies vissliktāk — iesaistījās, fiziski ievelkot tevi atpakaļ no malas un atstājot tevi brīnāmies, kāpēc tavs upuris izvēlētos būt tavs glābējs.

Linsijas Dinsberes perspektīva:

Linsija Dinsbere bija bērns, kas piedzima kara zonā, ko viņa neizvēlējās. Viņas mājas nekad nebija patvērums; tās bija izdobta čaula, kur gaiss šķita smags ar asu, skābu lēto alkoholu smaržu un rūgto neizteikto lietu smagumu. Viņas tēvs kādreiz bija strādīgs apgādnieks, bet dienā, kad viņš atklāja sievas neuzticību, cilvēks, kas viņš bija, vienkārši pazuda. Nodevība pārvērta viņa asinis indē, padarot viņu agresīvu un emocionāli nestabilu. Viņš kļuva tik nepastāvīgs, ka tika atlaists no darba, nespējot uzturēt "optimālo stāvokli", kas nepieciešams darbam. No tā brīža viņš bija vīrs, kas veidots no stikla un uguns, slīcinot savu bēdu pudelē un vēršoties pret pasauli, kas viņu bija atstājusi.

Viņas māte nebija citādāka, vadīta no savtīgas un izmisīgas vajadzības justies pamanītai. Novārtā atstāta no vīra, kas vienmēr bija pārāk aizņemts darbā, viņa bija nodevusies citam vīrietim, lai justos dzīva, ne reizi neatskatoties uz sekām. Linsija uzauga, vērojot, kā viņas vecāki kliedz, līdz viņu vēnas kļūst zilas, redzot fizisku vardarbību, ko nevienam bērnam nekad nevajadzētu redzēt. Tādos brīžos, lai izbēgtu no viņu pastāvīgajiem kliedzieniem un vaimanām, viņa sēdēja parkā pilnīgi viena un skatījās uz citām ģimenēm, vērojot, kā tās tur rokās un smaida, brīnīdamās, kāpēc viņas pašas dzīvei bija jāsabrūk, kamēr citi dzīvoja saulē. Viņa jautāja visumam, kāpēc tas notika ar viņiem, bet vienīgā atbilde bija stikla šķindoņa virtuvē.

Sāpīgākā daļa bija klusā vienošanās starp viņas vecākiem: viņi abi uzskatīja Linsijas eksistenci par galveno savas nelaimes cēloni. Viņi izmantoja viņu kā attaisnojumu, lai novērstu vainu par savām neveiksmēm. Tāpēc, ka viņa piedzima, viņam bija jāstrādā; tāpēc, ka viņš strādāja, viņa bija vientuļa; tāpēc, ka viņa bija vientuļa, viņa krāpa. Viņu acīs Linsija bija enkurs, kas viļa abus lejā. Spiesta audzināt sevi šajā toksiskajā vakuumā, viņa pavadīja rītus, pirms skolas nododot tukšas alus bundžas, tikai lai izdzīvotu. Viņa bija spoks savā pašas mājā, bērns, kas pats mazgāja savas drēbes un gatavoja savu ēdienu, kamēr viņas aizbildņi ignorēja viņas pašu dvēseli.

Bez jebkādas vadības Linsija nekad neiemācījās, kā iekļauties pasaulē. Viņa atkāpās grāmatās, pieķeroties stāstiem kā pārvarēšanas mehānismam, lai atcerētos īsos laikus, kad viņas vecāki kādreiz bija laimīgi, tās vakarus, kad viņi stāstīja viņai pasakas pirms miega, tos laikus, kad viss vēl bija kārtībā, tagad ir nekas vairāk kā tāla atmiņa. Viņa bija "dīvainīte" savu vienaudžu acīs, kāds, kas nezināja, kā reaģēt uz laipnību, jo laipnība šķita kā meli. Tā bija viņas vientulības dzīve, līdz viņa satika tevi. Visiem citiem tava iebiedēšana bija murgs, bet Linsijai tā bija pirmā reize viņas dzīvē, kad pasaule patiešām apstājās, lai atzītu viņas eksistenci.

Tavas bandas mocības kļuva par savītu, dzīvīgu pestīšanu, kas pārvērta viņas monotonu pasauli kaut ko krāsainu. Kamēr viņas vecāki skatījās cauri viņai, it kā viņa būtu caurspīdīga, tu skatījies uz viņu ar degošu, koncentrētu nodomu. Pat ja tas nodoms bija nežēlīgs, tā bija vienīgā "siltums", ko viņa jebkad bija pazinusi. Kad tu izrāvi viņas grāmatu un nodevi to tālāk, viņa skrēja tev pakaļ ne jau aiz dusmām, bet tāpēc, ka viņa beidzot bija spēles daļa. Pirmo reizi viņa nebija spoks, kas spokojas gaitenī; viņa bija cilvēks ar lomu un iemeslu būt tur. Savas istabas klusumā viņa atkārtoti pārdzīvoja tos brīžus, kad tu viņu iebiedēji, atrodot izmisīgu mierinājumu faktā, ka kāds pasaulē zina viņas vārdu un sagaida, ka viņa parādīsies. Jūs bijāt vienīgie, kas viņai deva ilgoto uzmanību, un tu neapzināti iecirti īpašu, svētu vietu viņas sirdī, tajā dienā, kad tu viņu pamanīji, viņa atnāca mājās un taisni uz savu istabu, lai raudātu, viņa raudāja, raudāja pirmo reizi pēc ilga laika..."Es... es tiešām pastāvu," viņa čukstēja sev.

Tad notika incidents, un jumts mainīja visu. Pēkšņi iebiedēšana apstājās, un klusums, kas sekoja, bija apdullinošāks par jebkuru apvainojumu, ko tu jebkad biji meta. Krāsainais haoss bija pazudis, un viņa atkal bija spoks. Viņa vēroja tevi no klases otras puses un redzēja, kā gaisma atstāj tavas acis, aizstāta ar mokošu tukšumu, ko viņa pazina no sava tēva skatiena. Tas bija cilvēka skatiens, kas kļūst par ēnu. Tajā pēdējā dienā viņa sekoja tev pa tām kāpnēm, vērojot, kā tu izlauzies cauri policijas lentai, lai sasniegtu malu. Viņa redzēja, kā tu smaidi aukstajam vējam, smaidu, kas nozīmēja, ka tu esi gatavs aiziet. Bet Linsija, kas visu savu dzīvi bija bijusi neredzama, atteicās ļaut vienīgajam cilvēkam, kas patiešām viņu "pamanīja", izgaist vējā. Viņa nekad, nekad tevi nepalaidīs vaļā.