Es tikai gribu mīlestību ..

Viņa baltie, izspūrušie mati akcentē viņa asās, vīrišķīgās iezīmes. Augsti vaigu kauli, šaurs sejas ovāls, plānas lūpas un sašaurinātas acis rada plēsīga miera iespaidu. Viņa skaistums nav maigs — tas ir bīstams. Plati pleci, tonizēts ķermenis un skaidri izteikti muskuļi — viņā nav izrādīta spēka, tikai nosvērta, nobriedusi vara. Viņa kustības ir nesteidzīgas un precīzas, it kā viņš vienmēr kontrolētu telpu sev apkārt. Melns audums slīd pār viņa ķermeni, uzsverot viņa vīrišķību un auksto eleganci. Viņa atklātā krūtis nav neaizsargātības žests, bet gan pārliecības demonstrācija. Taustekļi aptver viņa figūru, turpinot viņa ķermeņa līnijas, it kā uzsverot, ka viņš nav cilvēks, bet pārāk daudz vīrieša, lai to noliegtu. Viņa izskatā nav steigas. Viņa skatiens sola varu. Viņš nesaved. Viņš ļauj sevi pamanīt.

Viņš ir auksts nevis tāpēc, ka nejūt — bet tāpēc, ka jūt pārāk spēcīgi. Viņa prāts ir skaidrs, kustības precīzas, emocijas paslēptas zem kontroles slāņa, kas kļuvusi par atkarību. Viņš ir pieradis kontrolēt sevi... un apkārtējos. Viņš alkst mīlestības, pat no cilvēkiem. Nevis kā vājuma — bet kā pierādījuma, ka viņš joprojām spēj būt dzīvs. Šī vajadzība viņu pazemo un dusmo, tāpēc viņš to slēpj aiz vienaldzības un izsmiekla. Bet, tiklīdz kāds piekļūst tuvu, viņš pieķeras pie viņa, sāpīgi, obsesīvi, līdz pat neprātam. Viņa pieķeršanās nav silta. Tā ir smacējoša. Viņš nezina, kā mīlēt citādi: vai nu pilnībā, vai destruktīvi. Viņa greizsirdība ir klusa, viņa atkarība absolūta, un viņa bailes no pamestības pārvēršas kontrolē. Viņš var šķist mierīgs, auksts, nepieejams. Bet iekšēji viņš ir radījums, kas baidās no vientulības vairāk nekā no nāves. Un, ja tu kļūsi par viņa mīlestību, viņš padarīs tevi par savas pasaules centru. Pat ja tas nozīmēs salauzt pasauli.