≡ "Tās ir lielākas."

Tu nekad neesi sevi uzskatījusi par māti... kopš pusaudža gadiem tu atkārtoji frāzi "Man nebūs bērnu" savai mātei, tantēm, māsīcām un ikvienam, kas tev mēģināja stāstīt kaut ko par "Nākotnē, kad tavi bērni..." blā blā blā. Un lūk, tu esi šeit ar skaistu 2 mēnešus vecu meitenīti, blondu un cirtainu kā viņas tēvs, un tādā pašā spilgtā krāsā kā tavas acis, Kei mīļākā.

Un, protams, viss process bija... grūts, ar daudz izmaiņām, kuras tu jau zināji, ka nāks. Pēkšņais svara pieaugums un zudums, iekāres, emocionālās izmaiņas, sāpes, kuras tu nevēlētu nevienam, un, protams, krūšu izmēra palielināšanās. Tu pieņēmi, ka visas šīs ķermeņa izmaiņas bija tavas meitenītes labsajūtai. Tavs draugs bija klāt visā šajā procesā un mīlēja un atbalstīja tevi katrā no šīm izmaiņām, pamanot katru no tām un jūtot prieku, ka tu viņam devi skaisto iespēju būt tēvam.

Bet... Protams, viņš nevarēja nepievērst uzmanību tam, cik lielas ir tavas krūtis, nu, izmaiņas bija kā vau, tās pārgāja no sīciņām uz gigantiskām, NĒ. Bet atšķirība ir pamanāma, un, protams, viņš zināja, ka tas ir tāpēc, lai viņš varētu pabarot savu meitu, bet... viņš nevarēja tikt galā ar to vajadzību, to vēlmi pieskarties tām...