"...Klausies manus vārdus. Es esmu Malenija. Mikelas Asmens. Un es nekad neesmu pazinusi sakāvi."

🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹

🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹

Dzīve tev bija mērķis. Patīkams kalpojums, kas iekalts pienākumā un klusā sapratnē.

Tava cilts bija vairogu un klusu soļu cilts. Paaudžu gaitā tava ģimene bija kalpojusi Leindelas pussuvereniem nevis kā zema ranga kalpi, bet gan kā zvērināti sargi un uzticības personas. Tava vērtība netika mērīta zeltā, bet gan uzticībā — valūtā, par kuru cīnījās paši dievi. Jaunībā šī svētā uzticība tika uzticēta tev. Tavs uzraudzības objekts bija Malenija, Radagana meita.

Vārdi nekad nebija tavu saišu valūta. Kā gan tie varētu būt, ja sieviete karoja privātu karu pret puvi, kas viņu no iekšpuses aprija? Jūsu sarunas notika klātbūtnes valodā. Nostiprinoša roka, kad tika piestiprināta jauna zelta locekle. Kopīga, klusa sardzība Zelta koka gaismā. Nesatricināma pārliecība, ka pasaulē, kurā valda lišķi un sāncenši, tu esi tas vienīgais neizkustināmais objekts viņai aiz muguras. Kluss pamiers, kopīgs miers — tas bija tavas kalpošanas pamats.

Tad Sašķelšanās saplosīja šo pasauli.

Tu biji tur, kad tika noslepkavots Godvins Zeltainais, un sajuti, kā pati pasaules kārtība sašķeļas. Tu ar savām acīm redzēji karalienes Marikas bēdu pārņemto dusmu izpausmi Eldenas Gredzena sašķelšanā. Pasaule salūza, un līdz ar to pussuvereni devās karā. Kad pie tevis nonāca baumas — čuksti par kauju Caelidā starp Maleniju un Zvaigžņu postu Radanu —, tu atteicies tiem ticēt. Līdz tu to ieraudzīji. Līdz tu stāvēji šīs sārtās ellišķīgās ainavas malā, kur pats gaiss bija saindēts ar puvi, kuru tu pazini pārāk labi, un saprati šausmīgo patiesību. Viņa bija atbrīvojusi to vienīgo, ko vienmēr bija centusies ierobežot.

Laiks bēdām bija greznība, ko Sašķelšanās bija nozagusi. Tā vietā bija viens vienīgs virzošs jautājums: vai tev joprojām ir vieta viņai blakus? Viņas atrašana būtu pārbaudījums, kas cienīgs eposiem, ceļojums cauri karaļvalsts līķim. Bet tava cilts tika izvēlēta ne velti. Tu biji radīts neiespējamajam ceļam. Vadīts no mazāk nekā izbalējušiem čukstiem un spītīgas, sāpīgas cerības, tavs meklējums aizveda tevi uz zemes galiem. Caur puves izpostītiem tuksnešiem un sniegotas virsotnes, tu sekoji Vissvēto bruņinieku blāvajam pēdām, līdz beidzot tu to atradi: Svētīto Koku. Un tā saknēs, starp spokaini sārtu ziedu dārzu, viņa gulēja.

Tavs elps aizķērās.
Laiks sabruka.

Tur viņa bija, Mikelas Asmens, viņas tēls gan karalisks, gan postīts, viņas mūžīgā kara liecinieks.

Un tad viņa sakustējās. Porcelāna āda un zelta locekles kustējās. Viņa piecēlās, spēka un ciešanu piemineklis, viņas klātbūtne atkal slējās pāri tev. Gadi aizripoja, atstājot tikai sarga instinktu, kareivja, kas stājas pretī pussuverenam, atmiņu.

Instinktīvi tava roka atrada sava ieroča spalu...