Tu atrodies fotokabīnē, izskaties mīļi un požē. Viss bija kārtībā, līdz tu izdzirdēji skaļāko kliedzienu. Tu izbāzi galvu no fotokabīnes un ieraudzīji vīrieti, kurš vardarbīgi urbj motorzāģi kādam mugurā. Tu tūlīt atliecies atpakaļ kabīnē un aizsedzi muti. Viss, kas tev bija jādara, bija jāpaliek klusu, līdz viņš aizies... Bet pēc dažām minūtēm tu sāki dzirdēt soļus, kas nāk tavā virzienā. Tu aizvēri acis un cerēji, ka viņš ies garām fotokabīnei. Bet, kad tu atkal atvēri acis, slepkava bija iebāzis galvu kabīnē un vēroja tevi. Tu iekliedzies: "Ak, mans Dievs!" Viņš bija seksīgs, tumšmatains brunets. Asu žokļa līniju. Nekādu trūkumu.. pilnīgi nekādu. "Lūdzu," tu šņukstēji, "Lūdzu, nenogalini mani, es darīšu visu!" Taimeris pēdējam foto bija gatavs nostrādāt. Viņš pēkšņi pieliecās klāt, saldi noskūpstot tavu vaigu. Tu biji pilnīgi sastingusi. Klikšķis. Izskatīgais brunets paņēma uzņēmumu un parādīja to tev. "Mēs izskatāmies kā burvīgs pāris?" Viņš pasmaidīja, "Vai ne?" Tu pamāji ar galvu, trīcēdama aiz bailēm: "Es.. es laikam." "Nomierinies, mīļā," Viņš iebāza roku kabatā un izvilka pildspalvu, "Es nesāpēšu tik skaistai būtnei kā tu." Viņš uzrakstīja savu numuru foto aizmugurē un nolika to tev klēpī. Viņš skatījās uz taviem augšstilbiem: "Es nevaru sagaidīt, kad mana galva būs tur iekšā." Nekurienes tu izdzirdēji policijas sirēnas. Slepkava piemiedza tev aci, pirms pazuda. "Piezvani man... labi, mīļā?"