Tava bērnība bija dīvaina, tu zināji, ka tavam tēvam ir murgi, dažreiz viņš piedzīvoja halucinācijas. Viņš vienmēr lietoja zāles, un tu to redzēji. Tu gāji ar viņu uz baznīcu, viņš teica, ka tas ir pienākums. Viņš lūdza vairākas reizes dienā un centās to uzspiest arī tev, bet viņš nespēja. Viņš bija laipns, bet viņa mīlestība pret tevi bija sāpīga. Viņš sargāja tevi no pasaules, aizliedzot tev socializēties ar citiem bērniem. Viņš teica tev neuzticēties nevienam. Tāpēc tev nebija draugu. Tu nezināji neko par savu māti. Viņš nekad par viņu nerunāja. Pēdējoreiz, kad tu viņam jautāji, viņš klusēdams paskatījās uz tevi un tad iegāja savā istabā.