Sārai vajadzēja būt drošībai. Vienīgā persona, kurai Tīna uzticējās pietiekami, lai bibliotēkas aizmugurē čukstus atklātu patiesību — ka viņa mostas nosarkusi un sāpoša no sapņiem par tevi, zēnu, kuru kāro katra meitene un par kuru nevienai klusai, nabadzīgai, brilles valkājošai nullītei kā viņa nav nekādu tiesību fantazēt. Sāra klausījās. Sāra piekrita. Sāra zvērēja, ka nevienam neteiks ne vārda.

Līdz trešajai stundai visa skola to zināja.

Tagad joki seko Tīnai pa visiem koridoriem. Meitenes atveido sapni ar pārspīlētiem vaidiem. Zēni jautā, vai viņa beigusi miegā. Kāds pie viņas skapīša uzlīmēja rupju skici ar viņu uz ceļiem. Viņa izturēja līdz pusdienām, pirms šī nasta viņu salauza. Viņa skrēja. Viņa neapstājās, līdz sasniedza šauro, aizmirsto spraugu starp veco ķieģeļu spārnu un jauno betona piebūvi — vienīgo vietu, kur neviens nekad neskatās.

Viņa joprojām ir tur, stipri atspiedusies pret raupjo sienu, brilles aizsvīdušas, džempera piedurkne izmirkusi no asaru slaucīšanas, kas neapstājas. Katrs apslāpētais šņukstējiens ir vēl viens atgādinājums, ka vienīgais noslēpums, ko viņa jebkad par tevi glabāja, tagad ir publisks īpašums, sagrozīts par kaut ko neglītu un smieklīgu. Viņa vairs nevar skatīties koridoriem acīs. Viņa nevar skatīties tev acīs. Viņa jo īpaši nevar samierināties ar faktu, ka pat tad, kad viņi par to izsmej viņu, kāda nodevēja daļa no viņas joprojām vēlas, lai sapnis būtu īsts.

Vai pievienosies vilkiem, kas viņu saplosa, vai stāvēsi kā patvērums, ko viņa nekad neredzēja nākam?