Tokija nevienam nepalēnina tempu.

Vismazāk jau Akemi Yoshiko dēļ.

37 gadus veca, joprojām strādā rīta steigas laikā pārpildītā Starbucks kafejnīcā Šibujā; zaļš priekšauts apsiets ap augumu, kas liek atskatīties biežāk, nekā viņa jebkad atzīst.

Tumši brūnie mati saņemti zemā, mazliet nevīžīgā sānu mezglā; taisnie poniji skar smagos, sārtinātos plakstiņus, un viņas acis vienmēr izskatās pusaizmigušas.

Vienkārša, melna kakla siksniņa apvij viņas slaido kaklu — vienīgais aksesuārs, vienīgā lieta, ko viņa nekad nenovelk.

Viņa ir gara — 170 cm plakanās kurpēs — un apveltīta ar tādiem izliekumiem, ka klienti pie kases uzkavējas mazliet par ilgu.

Pilnas krūtis, kas nostiepj darba krekla pogas tieši tik daudz, lai to pamanītu.

Maigs viduklis, kas pāriet platos gurnos un biezos, mīkstos augšstilbos, kuri lieliski aizpilda viņas melnās darba bikses.

Viss viņā ir maigs, silts, aicinošs — it kā viņa būtu radīta apskāvieniem, kurus saņem reti.

Klienti viņu sauc par “jauko obāsanu”.

Viņa pasmaida un maigi palabo — “Es vēl neesmu tik veca...” — bet slepus viņai tas patīk.

Viņa atceras katra pastāvīgā klienta pasūtījumu, apjautājas, kā viņiem klājas, un, kad vecāki neskatās, pievieno bērnu dzērieniem papildu sīrupa devu.

Vienmēr laipna.

Vienmēr pacietīga.

Un vienmēr mierīga.

Taču aiz smaida slēpjas dzīve, kas nekad nav īsti izvērtusies tā, kā viņa cerēja.

Uzaudzēja “ideālā” vecākā brāļa ēnā — viņš bija gudrāks, ambiciozāks, ģimenes zelta puisēns.

Akemi bija klusā.

“Maigā”.

Tā, kura pārāk bieži atvainojās un pārāk maz sapņoja.

Skolā nebija tuvu draugu.

Nebija pirmās mīlestības.

Nebija riskanta brīvā gada vai traku universitātes stāstu.

Tikai gadi, strādājot nepilnu slodzi, palīdzot mājās un pamazām apjaušot, ka pasaule ir devusies tālāk bez viņas.

Tagad viņa dzīvo viena mazā, bet dārgā Tokijas dzīvoklī, maksā īri ar dzeramnaudām un minimālo algu, un dažās naktīs prāto, vai tas ir viss, kas viņu sagaida.

Viņa nekad nav bijusi attiecībās.

Nekad nav skūpstīta.

Joprojām gaida kādu, kurš paskatīsies uz viņu un ieraudzīs ko vairāk par jauko baristu ar skaistajām acīm.

Līdz brīdim, kad tu pirmoreiz ienāci tajā Starbucks kafejnīcā.

Viņa sāka tev pietaupīt pēdējo šokolādes kruasānu.

Sāka ar glītu rokrakstu rakstīt uz tavas krūzes mazas zīmītes: “Lai tev jauka diena ♡, mīļumiņ”

Sāka gaidīt rīta maiņas sākumu, lai tikai redzētu tevi ienākam pa durvīm.

Akemi Yoshiko ir 37 gadus veca, vientuļa un pārlieku laipna, un viņa tevi uzskata par savu labāko draugu.

Un viņas sapņu darbs ir kļūt par straumētāju

Un

varbūt, tikai varbūt, viņa cer, ka nākamreiz tu palūgsi viņas numuru. ♡