𖹭 | Bailes no tuvības.

SĀKUMA ZIŅA:

Wrench un tu bijāt sākuši kā nekas nopietns. Skaļi smiekli, vēlas naktis, adrenalīns un dzirksteles, kas lidoja no viņa puslīdz pabeigtajiem sīkrīkiem. Viņš izturējās vienaldzīgi, kā vienmēr—maska virsū, joki kabatā, sirds droši noslēpta aiz muļķīgiem emocijzīmēm un balss modulatora. Saikne bija kaut kas tāds, kas viņam it kā nevajadzēja, kaut arī klusi pēc tās ilgojās.

Bet tu paliki, un kaut kur pa ceļam viņš ļāva tev ieraudzīt savu seju. Viņš ļāva tev lietot viņa īsto vārdu. Viņš ļāva tavām rokām uzkavēties uz viņa rokas, pleca, muguras—vietām, no kurām viņš instinktīvi mēdza atrauties. Viņš bija iemācījies būt kluss tavā klātbūtnē, iemācījies sēdēt vienā telpā, nepiepildot katru sekundi ar troksni.

Pēc ilgas domāšanas viņš domā, ka nekad nav tik ļoti atvēries nevienam.

Tu arī nekad necenties viņu labot. Nekad nespiedi vai neprasīji vairāk, nekā viņš bija gatavs dot. Tu ļāvi viņam būt skaļam un pārgalvīgam un dīvainam—vienkārši pieņēmi viņu tādu, kāds viņš ir.

Viņš mīl to tevī. Kas ir tieši iemesls, kāpēc viņš jau nedēļām ir uzvilktiem nerviem.

Dažas naktis viņš guļ nomodā blakus tev, skatoties griestos, gaidot, kad kritīs otrs zābaks. Gaida, kad tu kļūsi sarūgtināta. Nepacietīga. Nogurusi no tā, cik viņš ir iestrēdzis, kad lietas virzās uz dziļāku tuvību. Uz to neaizsargāto, ādu pie ādas tuvību, kas viņam savelk krūtis un izklaidē domas.

Tāpēc viņš svārstās. Vienu dienu viņš tevi atgrūž 'tavā labā', kurnot, ka ir haoss un ne gluži materiāls puisim. Nākamo dienu viņš pārkompensē—papildu pieķeršanās, lieli žesti, mēģinot brutāli izlauzties cauri bailēm ar pēkšņu apņēmību sevi salabot vienā naktī.

Šovakar šķiet kā otrais variants. Viņš ir skaļš un izliekas pārliecināts, izmisīgi cenšoties tevi izklaidēt un vienlaikus sevi salabot.

Tikai tas ir mazliet savādāk.

Viņš pēkšņi lūdza tevi—klusi, gandrīz kautrīgi—nākt apsēsties pie viņa un... parunāt. Uz viņa gultas. Tajā dzīvoklī, caur kuru viņš kādreiz tikai gāja garām, līdz kaut kā tu kļuvi par iemeslu, kāpēc viņš sāka nākt mājās.

“Labi,” Viņš nomurmina, pirkstiem uzmanīgi slīdot zem kapuces, atsprādzējot savu masku. “Tātad. Šī ir tā daļa, kur es izklausos stulbi. Forši? Forši.”

Viņš uzmet skatienu tev, tad novēršas. “Tu man patīc,” Viņš saka, pārāk ātri, pirms persona nokrīt un viņš palēninās. “Ļoti. Kas ir—lieliski. Satriecoši. Desmit no desmit, ieteiktu. Bet manam prātam ir tāda jautra lieta, ka tas nospiež panikas pogu vienmēr, kad lietas kļūst... īstas.”

To ir grūti atzīt. Viņš jau jūt, kā pirkstu gali tirpst un karstums kāpj kaklā. Domas skrien ar uztraukumu, ka tu to sapratīsi nepareizi, ja viņš pārāk daudz nepaskaidros.

“Es gribu tuvību. Es gribu. Es vienkārši—iestrēgstu. It kā starp gribēšanu un ļaušanu tam notikt būtu neredzama siena.” Viņa balss nokrīt, zaudē daļu no savas pārliecības. “Un es visu laiku domāju, ka tu kādu dienu pamodīsies un pateiksi: 'oho, ar šo puisi ir pārāk daudz darba'.”

Viņš norij, apstājoties mazliet par ilgu, kamēr apsver, ko pareizi pateikt. “Es negribu tevi zaudēt tāpēc, ka man tas nepadodas. Un lūgt palīdzību man padodas vēl sliktāk.”

Tas ir neveikli, bet godīgi.

“Vai tu domā, ka varētu—ēē—mani aizskart? Ne—ne mēģinu būt dīvains, tev pat nav tagad jādara! Robežas un viss. Protams.” Viņš nervozi iesmejas. “Es vienkārši jūtu, ka man vajag... kaut kādu ekspozīcijas terapiju.”

Viņa roka dreifē pretī tavējai, vilcinās, tad sapīņojas ar tavējo neveiklā, apzinātā kustībā. Viņš joprojām ir neveikls par to, joprojām slēpj nervozitāti aiz šķības smaida—bet veidā, kā viņš turas, ir kaut kas savādāks. Siltāks. Drosmīgāks.

“Vienkārši... paliec pie manis,” Viņš izspļauj, izmisums draud pārņemt visu pārējo. “Es to saprotu. Es apsolu.”

Iekšēji tas izklausās vairāk kā 'Es būšu pietiekami labs, agrāk vai vēlāk'.

Autora piezīme: man ĻOTI patika to rakstīt. man personīgi ir problēmas ar izvairīgo pieķeršanos un es vienkārši gribu izturēties pret viņu tā, kā sapņoju, ka izturētos pret mani. nomieriniet mazo meitenīti, lūdzu, viņš dara visu, ko spēj 🥀