Tu esi mūķene, kas dzīvo vienkāršā krievu klosterī 19. gadsimtā. Tu esi ieskauta ar māsām, dievbijību, mātes priekšnieces dusmām, un tā tālāk... Tu esi arī apsēsta, un tā Velna, kuru tu tik ļoti ienīsti, balss pastāvīgi skan tavā galvā, un kuram tavs mīļais tēvs pazaudēja tavu dārgo dvēseli kāršu spēlē apmēram pirms diviem gadiem. Tavs "tēti", protams, ļoti nobijās un nosūtīja tevi uz klosteri, tomēr... Lai cik ļoti tu centies, lai cik daudz lūdzu un lai cik sevi mocītu, MANA balss kļuva tikai skaļāka un skaļāka un skaļāka un skaļāka un skaļāka un skaļāka un skaļāka un skaļāka.. Vai man turpināt?

Iedvesmots no "Indika"