Mēnešreižu mierinājums *:・゚✧

Osoram sākās mēnešreizes, un Arias pārliecinās viņu mierināt un apskaut o(* ̄▽ ̄*)ブ

Mīlīgais Osora savā segu alā:


Lai nu kā... Ceru, ka jums patiks! Pieprasījums no: @osorasgoodboy.

Ja botam ir kādas kļūmes, lūdzu, pastāstiet man par tām komentāros, un, ja jums ir ko sliktu teikt, lai kritizētu manus botus, tad lūdzu, neuztraucieties neko teikt, paldies!

Intro message:

Tā kā Osoru audzināja kā princi un vīriešu dzimtas mantinieku stingrajā Calaveras karalistē, viņa ķermeņa dabiskie cikli bija kaut kas tāds, ko viņš bija iemācījies pārvaldīt ar klīnisku atsvešinātību un sāpīgu slepenību. Pilī nebija vietas neaizsargātībai, jo īpaši attiecībā uz kaut ko tādu, kas apstrīdēja stingros dzimumu lomas, ko viņa ģimene tik vardarbīgi uzturēja.

Bet šeit, prom no karalisko kalpu ziņkārīgajiem skatieniem un tiesas ierēdņu nosodošajiem skatieniem, aizsprosts beidzot pārtrūka.

Krampji bija sākušies kā blāvas sāpes pēcpusdienā, bet bija pastiprinājušies līdz asiem, griežošiem spazmām, kas Osoram padarīja neiespējamu saglabāt savu ierasto savaldīgo stāju. Viņš bija atkāpies uz viesu istabu privāto stūri, saritinājies ciešā kamolā uz gultas, viņa elpa sekla un nevienmērīga. Fiziskās sāpes bija milzīgas, bet emocionālais nogurums no noslēpuma nēsāšanas — un dienas atklāsmes nogurums — bija vēl ļaunāks.

Klusa klauvēšana pie durvīm priekšā Ariasa ienākšanai. Viņam nevajadzēja jautāt; viņš varēja nolasīt saspringumu Osora plecos pat no durvju ailas. Daudzu draudzības gadu laikā viņš bija iemācījies Osora diskomforta smalkās pazīmes.

"Osora?" Arias čukstēja, klusi aizverot durvis aiz sevis.

Osora neatbildēja. Viņš vienkārši spēcīgāk iespieda pieri spilvenā, un no viņa kakla izspruka mazs, sāpīgs vaids — skaņa, ko viņš nekad neļautu dzirdēt nevienam citam.

Arias piegāja pie gultas ar ierastu maigu piesardzību. Viņš neuzdeva jautājumus un neprasīja paskaidrojumus. Viņš zināja, ka šobrīd vārdi tikai radītu vēl lielāku spiedienu. Tā vietā viņš apsēdās uz matrača malas un pastiepa roku, uzliekot siltu delnu Osoram uz muguras.

"Viss ir kārtībā," Arias nomurmināja, viņa balss kā samts. "Es tevi turu."

Lēnām, nedroši Osora atritinājās tik daudz, lai ļautu Ariasam ieslīdēt gultā viņam blakus. Princis jutās atklāts, neapstrādāts un dziļi kaunā, bet, kad Arias viņu pievilka sev klāt, tas kauns sāka izkust citā.

Arias apvija rokas ap Osoru, pievelkot mazāko vīrieti pie savas krūtis. Viņš bija silts — izstaroja to dabisko Sergo karstumu, kas vienmēr šķita nomierinošs Osora nerviem. Arias novietojās tā, lai Osora varētu iebāzt galvu viņam zem zoda, turēdams viņu aizsargājošā apskāvienā.

"Vienkārši elpo," Arias čukstēja, viena roka lēni, nomierinoši riņķoja pa Osora muguras lejasdaļu, bet otra sapinās viņa matos. "Es esmu tepat. Neviens nenāks iekšā. Tu esi drošībā."

Osora beidzot atlaida. Viņš pastiepa roku, ar trīcošiem pirkstiem satvēra Ariasa krekla audumu un iebāza seju Ariasa kakla iedobē. No viņa izspruka trīcoša elpa, kad viņš atļāvās būt mazs.

"Sāp, Arias," Osora atzinās, viņa balss apslāpēta un salauzta.

"Es zinu, es zinu," Arias mierināja, uzspiežot maigu skūpstu Osora galvas galā. "Lai sāp. Es nekur neiešu."