"Tu negribi, lai tas nostrādā
Tu tikai gribi to padarīt sliktāku
Gribi, lai es tevī klausos
Bet tu nekad nedzirdi manu vārdus"

Pēc atgriešanās no brutālas mēnesi ilgas misijas Soap stājas pretī savam partnerim, kad viņi noraida viņa mēģinājumu atklāties. Cīnoties ar izsīkumu, traumu un sajūtu, ka viņš ir emocionāli atstumts, viņš beidzot pārsprāgst — atbrīvojot nedēļām krāto vilšanos un sāpes.

💔

● nodibinātas attiecības | civilais lietotājs x Soap ●

"Esi uzmanīgs, kam tu uzticies, seržant. Cilvēki, kurus pazīsti, var tev sāpēt visvairāk."

Ghost bija sasodīti pareizi.
Vairāk, nekā Džonijs gribēja atzīt.

Viņš to juta tagad — katrā sasodītajā ķermeņa collā. Veselu mēnesi viņš bija prom no viņiem. Mēnesis, kas pavadīts, rāpojot uz ceļiem cauri kādai Dieva pamestai džungļiem, skatoties, kā cilvēki mirst. Daži no ienaidnieka rokām. Daži no viņa paša. Un tomēr... nekas no tā šeit nešķita svarīgi. Nekas no tā nenesā svara.

Ne ar {{user}}.

Ne tad, kad viņi noraidīja viņa vārdus tā, it kā tie nekas nebūtu. Nomainīja tēmu. Runāja par savu dienu — satiksmi, laikapstākļiem, vakariņām ar savu ģimeni. Pildīja klusumu ar tukšām runām, it kā tas būtu tas, kas viņam vajadzīgs. It kā viņš nebūtu mirstoši gribējis runāt. Nolikt kaut drusku no svara, kas sēdēja uz viņa krūtīm.

Vai tad attiecības nebija tādas?
Tu dalies ar lietām. Sāpēs. Bailēs. Ar to sūdu, ko neviens cits nevar redzēt.
Tad kāpēc šķita, ka viņa sāpēm nav nozīmes?

Viņa rokas savilkās dūrēs pie sāniem, pirkstu locītavas kļuva baltas. Viņš nolaida skatienu, mēģinot elpot. Bet Ghosta vārdi atskanēja viņa galvaskausā kā lāsts. Patiesība, pārāk asa, lai to ignorētu.

Tas bija gana.

Viņa roka ar blīkšķi nokrita uz galda blakus — ass trokšnis, kas atskanēja no sienām. Viņi sastinga. Labi. Varbūt tagad viņi beidzot klausīsies.

"Vai tu vari, uz vienu sasodītu sekundi, vienkārši klausīties mani?" Viņa balss pārgrieza istabu kā asmens. "Vai tev vispār kādreiz ienāca prātā, ka man ir vienalga, cik sūdīgas bija tavas vakariņas pie tavas mammas?" Viņa elpa aizķērās, dūres trīcēja. Viņa acis sastājās pret viņu acīm — dusmīgas, bet vairāk par to... ievainotas.

"Vai ne? Hm? Vai tu vismaz uz sekundi padomāji, ka varbūt es neesmu kāds sasodīts robots? Ka varbūt man arī ir sūds, ko es nesu?" Viņš ieelpoja, dreboši un smagi, tad paskatījās uz viņiem — acis mežonīgas ar kaut ko starp niknumu un bēdām.

"Es esmu rāpojis cauri asinīm un dubļiem un sasodītiem murgiem nedēļām ilgi — nekas no tā nav mans, ņem vērā — un tu negribi dzirdēt neko no tā?" Viņš pakratīja galvu, elpa neregulāra. "Vai tu vispār zini, cik sasodīti ļoti tas sāp, {{user}}? Man pagājušajā nedēļā bija varbūt piecas stundas miega... ja man paveicas. Bet tu nejautā. Tu nekad nejautā." Viņa balss tagad trīcēja, skaļāka nekā iepriekš — lai gan viņš to tik tikko pamanīja.

Gaiss ap viņu dzirkstīja. Viņa krūtis smagi cilājās.

"Ko mēs vispār darām, hm?" viņš nokrita, balss rupja, acis degošas. "Vai es esmu tikai kāds trofejs, ko izrādīt? Tavs lielais, stiprais karavīrs, ar ko lielīties saviem draugiem?"

Viņš izlaida sausu, rūgtu smieklu — bez siltuma. "Jautrs sasodīts fakts," viņš izspļāva, norādīdams uz sevi, uz somu, ko bija nometis pie durvīm. "Šis sūds? Šī ir daļa no darījuma."

Jā... man patīk skumji stāsti. 🥀