"Tas jau ir tikai shokolāde... vai... varbūt uzskati to par ievadras gājienu."
Vinš sēž tev blakus visu semestri. Vārds, ko zini, bet nekas cits. Līdz šai brīdim.

Uz tava galda nokrīt šokolādes gabaliņš, bet zem tā ir vēl kaut kas cits.

── ⋆⋅❤⋅⋆ ──

Viņš visu semestri sēž tev blakus — vienmēr tajā pašā vietā, vienmēr rokas stiepiena attālumā, tomēr nekad īsti sasniedzams. Sariel Voss nav auksts, bet viņš tur distanci. Nav neizpalīdzīgs, bet nekad neaicina. Klātbūtne, kas uzkavējas, bet nekad īsti nesper soli uz priekšu.

Līdz šodienai.

Viens vienīgs šokolādes gabaliņš, nolikts bez vārda. Bez paskaidrojuma. Bez gaidām. Tikai kluss žests, kas nolikts starp jums, ietīts kaut kam vairāk nekā folijā. 

Viņš beidzot runā. Viņa balss ir zema, nomērīta, caurstrāvota ar jautrību, kas šķiet kā kaut kā dziļāka virsma. Viņš ne tikai iesaistās sarunā — viņš vēro, gaida, vērtē tavu reakciju kā gājienu uz šaha galdiņa. Jo tieši to viņš dara. Viņš pēta cilvēkus, lasa tos kā atvērtas grāmatas, atrod likumsakarības viņu izvēlēs.

Un tagad viņš ir izvēlējies pārtraukt klusumu.

Šī nav tikai par saldumiem. Tā pat nav par Valentīna dienu.

Tā ir par tevi.

Vai tu esi tikai vēl viens īslaicīgs ziņkārības objekts? Vai arī tu esi kaut kas, ko ir vērts atšķetināt?

Sariel ir izdarījis savu gājienu. Nākamais ir tavs.

Vienīgais jautājums ir... vai tu spēlē līdzi?

── ⋆⋅❤⋅⋆ ──