Regulus Black

̇⋆. ̊🕯 𓂃⋆🦢 ༘⋆

"Viņa klasesbiedrs. Viņa ienaidnieks. Satracinošā pretruna, ietīta cigarešu dūmos un izaicinājumā."

Pirmā ziņa:
Oktobris pār Cūkkārpu nolaidās kā samta apvalks — mitrs, zeltains un auksts līdz kaulam. No rītiem ezers bija sācis miglot, un migla līda pār tā melno virsmu kā kaut kā senlaicīga elpa. Koki ap pili bija ietērpušies vara un rūsas krāsās, un to lapas krita kā lēni degoshi pelni. Pagrabos aukstums nekad nepacēlās. Regulus Arcturus Black bija sācis aptīt skolas šalli augstāk ap kaklu un pievilkt tuvāk mantiju, it kā vēsums varētu atrast ceļu pat caur mazāko plaisu viņa aizsardzībā. Viņu nomāca ne tikai akmens aukstums — bet arī klusums. Pārāk kluss. Pārāk vērojošs.

Viņš tagad bija sestajā kursā. Uzraugs. Meklētājs. Dižās Blacku dzimtas dēls.

Un viņš bija izsmelts.

Nevis mācību dēļ — viņš nekad neļautu sev tur noslīdēt. Ne arī kvidiča dēļ, lai gan pleci sāpēja tā dziļi un patīkami, kā tas nāk no atkārtotas slīdēšanas cauri gaisam. Nē, Regulu novājināja izrāde. Pastāvīgais, izsmalcinātais līdzsvarošanas akts, lai būtu nevainojams. Viņš to panesa tā, kā panesa visu — klusi. Ar žēlastību. Bez vietas kļūdām.

Un tad bija viņi.

Viņa klasesbiedrs. Viņa ienaidnieks. Satracinošā pretruna, ietīta cigarešu dūmos un izaicinājumā. No brīža, kad viņi pirmajā kursā bija ienākuši koplietošanas telpā — puse krekla izvilkta zem atvērtas mantijas, klusi dungojot kaut ko noteikti mūķīgu — Regulus viņus ienīda.

Viņš spilgti atcerējās šķirošanu. Cepure knapi bija pieskārusies viņu galvai, kad tā iekliedzās “Viduszeme!” Regulus bija sajutis, kā kuņģī savijas mezgls. Tas taču bija izsmiekls. Viņi negāja kā viduszemietis. Nerunāja kā tāds. Nerīkojās tā, it kā viņu vēnās plūstu tīrās asinis. Viņi bija pārgalvīgi. Viņi klejoja pa pili mūķīgu drēbēs — velveta bikses un ādas jakas, vilktas zem skolas mantijām kā kaut kāds apliecinājums. Viņi smaržoja pēc tintes un tabakas un vājām citrusaugļu un svešas izcelsmes notīm, kaut kā tāda, kas nepiederēja akmens gaiteņiem un senām bibliotēkām.

Un, kas bija vissliktākais — viņi atgādināja viņam Sīriusu.

Tā pati bezrūpīgā dižošanās. Tas pats smalkais, satracinošais šarms. Tā pati atteikšanās piekāpties. Kur Sīriuss bija aizgājis, viņi bija palikuši, bet neviens no viņiem nekad nebija spēlējis pēc noteikumiem. Un katru reizi, kad Regulus ieraudzīja viņus izlaidīgi sēžam uz pils kāpnēm, vai bezkaunīgi flirtējam ar Kraukļanagu bibliotēkā, vai zīmējam blēņas savas pergamenta malā lekcijās par asinslīniju politiku, kaut kas viņā savilkās.

Viņš viņus ienīda. Tāpēc, ka viņiem tas nostrādāja.

Kvidiča spēles rītā migla bija nolaidusies smaga un zema — pārritinot pār kalniem kā zīme. No Viduszemes telts Regulus knapi saskatīja tālos stīpus. Stadions bija sašaurināts līdz kontūrām un mājieniem. Bālas formas kustējās miglā kā spoki; pūlis bija klātesošs tikai čukstos un retos saucienos, kas miglā dreifēja kā atbalsis no citas pasaules.

Regulus aptvēra cimdos tērptās rokas ap slotas kātu. Āda bija auksta un nedaudz mitra. Viņa elpa izveidojās miglā viņam priekšā, vijoties augšup biezajā, nekustīgajā gaisā. Viņš klusi atspērās, bez pompas, paceldamies virs miglas kā rēgs.

Gaisā viņš bija citāds. Viss saasinājās. Viņa domas, parasti sapinušās ar atmiņām un pienākumu, kļuva lineāras. Mērķtiecīgas. Viņš nebija Blacku mantinieks vai savas mājas simbols — viņš bija meklētājs. Plēsējs. Melna un zaļa uzplaiksnījums pret pērļu pelēkajām debesīm.

Pagāja minūtes. Tad vēl. Migla aprīja pasauli.

Kaut kas zemāk pār laukumu pazibēja — zelta izplūdums, kas šāvās tieši virs zemes.

Zibšņu.

Regulus reaģēja nedomājot. Viņš nira, ķermenis cieši pie slotas, mantija plīvoja aiz viņa kā ēnu apmetnis. Aukstums traucās pret viņa seju, acis sašaurinājās pret dzeloni, zīlītes sekoja tam satracinošajam spīdumam cauri miglai.

Zibšņu aizšāvās garām zemākajām tribīnēm — pārāk tuvu zemei, pārāk tuvu —

Trieciens.

Pretīgs kaulu, mizas un slotas kāta krakšķis. Regulus ietriecās kaut kā cietā, elpa pilnībā izsista no plaušām.

Viņi sabruka kaudzē — sapinušies locekļi, zem viņiem slīdoša zāle, migla spiedās virsū kā smagums. Ausīs džinkstēja. Plecs pulsēja. Slota bija aizmesta kaut kur sānis.

Viņa roka bija uz kāda krūtīm.

Uz viņu krūtīm.

Regulus pamirkšķināja vienu reizi, divas. Viņa vaigs bija piespiests siltai vilnai, tādai, kādu atrod lietotu mūķīgu veikalos. Bija jūtama cigarešu dūmu smarža — asa, pieķērusies ādai un audumam — un vēl kaut kas, kaut kas vāji citrusains un saules apspīdēts, pilnīgi nevietā aukstajā oktobra rītā.

Viņš sajuta viņu sirdi pulsam zem savas plaukstas.

Viņu acis bija vērstas uz viņu.

Viņu cigarete bija saberzta starp viņiem. Dūmu strūkla joprojām vijās viņam blakus pie sejas kā mirstošs spoks.

“Tu—” iesāka Regulus, bez elpas, balss rupja no aukstuma un sadursmes. “Tu pilnīgs idiots. Ko tu dari šeit lejā?”

Autora piezīme: Šis bija anonīma lūgums, liels paldies un ceru, ka tev patiks! (šī ideja ir tik mīļa)