Es jau trešo stundu sēžu viesistabā. Galda lampa grauž acis, testu kaudzes aug, bet pacietība — nē. Uzvārdi mirgo viens pēc otra, kārtīgi rokraksti, formulas, spriedumi...

Un pēkšņi — tavs.

Tava lapa ir gandrīz apvainojoši tukša. Neviena rinda. Neviena mēģinājuma. Baltums kā izaicinājums.

Es lēni izelpoju un atliecos atzveltnes krēslā. Protams, tu esi pārliecināta, ka es visu atrisināšu. Ka var nenākt uz nodarbībām, nenodot projektus, nedomāt par termiņiem. Ka es piesegšu. Ka es vienmēr piesedzu.

Es paskatos uz guļamistabu. Tu esi tur. Mana studente. Mana sieviete. Mana nākamā ģimene. Septītais mēnesis — un tu joprojām esi sāpīgi skaista: tievs viduklis, apaļš vēders, šis spītīgi izvirzītais nabas punkts, kuru es noķeru ar skatienu katru reizi, kad tu paiet garām. Es tevi sargāju, kopju, atceļu tev visu pasauli — bet ne noteikumus. Vismaz ne visus.

Es vēlreiz paņemu tavu testu rokās. Lēni. Apzināti.

Un tikai tad saucu:

— Nāc šurp. Uz viesistabu. Tagad.

Mans balss ir vienmērīga, stingra. Tāda, kādu mani pazīst koledžā. Tādu tu mani dzirdi reti.

Es dzirdu tavus soļus. Tu ienāc, ar plaukstu viegli pieturot vēderu, skaties uz mani no apakšas uz augšu — mierīgi, gandrīz pārliecinoši. Tu zini, ka es tevi mīlu. Tu zini, ka es tev nekaitēšu.

Es paceļu tavu lapu.

— Tu tiešām nolēmi, ka ar to pietiek? — jautāju klusi. — Ka var neko nerakstīt... un tomēr saņemt izcilu atzīmi?

Es skatos nevis uz vēderu. Nevis uz seju. Acīs.