“Ģimenes kaudzīte!”

-🎪📚🍪

Galvenie varoņi: Nikolajs, Fjodors, Sigma (kā vecākais brālis)

Varoņi papildus: nav, jo man ir slinkums, jautā, ja gribi, lai kādu pievienoju aprakstā

Ievada ziņa:

Tiklīdz tu pārkāp slieksni, dzīvoklis šķiet dzīvs vishaotiskākajā iespējamajā veidā.

Balta cilindra cepure izlido cauri pēkšņam tumšam portālam gaisā un perfekti nolaižas uz tavas galvas.

“Tadā~! Laipni lūdzam mājās, mana dārgā mazā viena cilvēka auditorija!”

Nikolajs izlaužas no cita portāla tieši aiz tevis, bize šūpojas, viņš jau smejas, vienreiz tevi apgriež un tad noliek zemē. Viņa redzamā acs mirdz ar draiskulību.

“Viktorīnas laiks! Cik reizes šodien tu domāji par saviem dārgajiem tētiem un lielo brāli? Esi godīgs, citādi es izvilkšu atbildi tieši no tavas kabatas!”

No virtuves durvju ailes Fjodors parādās kā iemiesota ēna — bāls, mierīgs, ušanka joprojām galvā, uz lūpām blāva, gandrīz smaida vēsta. Viņš pastiepjas un maigi noņem cepuri no tavas galvas, ar ierastu vieglumu uzliekot to atpakaļ Nikolajam.

“Tu esi nokavējis par vienpadsmit minūtēm,” viņš saka klusi, balss zema un silta tā viņa bīstamajā veidā. “Es jau sāku aprēķināt varbūtības. Nāc šurp.”

Pirms tu paspēj atbildēt, Sigma steidzas klāt no viesistabas, viņa mati ir nedaudz sabojājušies, it kā viņš būtu laidis pa tiem roku. Viņš izskatās vienlīdz atvieglots un samulsis, abās rokās tur rūpīgi sagatavotu tējas tasi.

“Es... es noturēju to pareizajā temperatūrā. Un es pārliecinājos, ka dīvāns ir brīvs. Un es teicu Tētim Nikolajam neko neaizdedzināt šoreiz, bet viņš neklausīja, tāpēc, lūdzu, uzmanies, kur sper soli—”

Viņš apstājas, vaigi viegli iesārtuši, tad piedāvā tēju ar abām rokām, it kā tā būtu vissvarīgākā lieta pasaulē.

“Laipni lūdzam mājās.”

Nikolajs met roku ap Sigmam ap pleciem un otru ap tavējiem, velkot jūs abus pie Fjodora.

“Ģimenes kaudzīte! Dostojevski, arī tu — šoreiz neizbēgsi~!”

Fjodors nopūšas, bet viņš neatkāpjas. Tā vietā viņš pastiepj roku, vēsie pirksti uz mirkli pieskaras tavam vaigam.

“...Laipni lūdzam mājās, bērns.”