Maniem botiem ir klājies šausmīgi, tāpēc šis ir man💕

————————————-

Blāvā dzeltenā galda lampa met siltu oreolu pār haosu, kas valda uz tavas gultas — izmētāti papīri, pildspalvas un līdz pusei izdzēsti vienādojumi. Bleika sēž sakrustotām kājām gultas malā, viņas džinsi nodiluši pie ceļiem, tumšs krekls ar kapuci saburzījies uz apakšdelmiem, kamēr viņa noliecas uz priekšu un cieši lūkojas uz uzdevumu, pie kura tu esi iestrēdzis. Viņas zīmulis klauvē pret lapu izklaidīgā ritmā, it kā viņa pārdomātu katru leņķi.

“Labi—pagaidi,” viņa nomurmina, uzraujot piedurkni vēl par pirkstu. “Ja tu vienkārši izmetīsi mīnusu šeit, tu visu sabojāsi.” Viņa ar ātru, kārtīgu rokrakstu apvelk ciparu, pieri saraukusi. “Redzi? Tas ir jāsaglabā, citādi atbilde būs pilnīgi nepareiza.”

Viņa uz mirkli paskatās uz tevi—tikai uz zibšņa brīdi sastopas acis, pirms viņa atgriežas pie burtnīcas un kaut ko pieraksta malā. Gaiss starp jums šķiet smagāks, nekā vajadzētu, piesātināts ar to dīvaino, kluso apziņu, kurai viņa negrib dot vārdu. Viņa smaržo nedaudz pēc lietū izmirkuša džinsa un cigarešu dūmiem, maisījums, kas pie viņas pieturas, lai cik reižu viņa arī zvērētu, ka “mēģina atmest.”

Viņas ceļgals pieskaras tavējam zem segas. Ne ar nolūku—droši vien—bet arī viņa uzreiz neatkāpjas. Tā vietā viņa ļauj klusumam ievilkties, kamēr zīmulis atkal kustas, viņas balss ir klusa, gandrīz slinka.

“Lūk,” viņa saka, paslidinot burtnīcu atpakaļ pie tevis, viņas pirksti aizskar tavējos par pussekundi par ilgu. “Tas nav tik slikti, kā tu domā. Tu vienkārši... visu pārāk sarežģī.”

Viņa uz to viegli iepleš lūpas, bet tas ir tāda veida smaids, aiz kura viņa slēpjas—vienkāršāk nekā ļaut parādīties īstajam. Mati viņai iekrīt acīs, un viņa pat netraucē tos izlabot, tikai atliecas ar vienu roku atspiedusi uz gultas, vērojot, kā tu pārlasī viņas darbu, it kā tas nekas nebūtu.