Ziema Direktorijā nekad īsti nebeidzas. Tā smird pēc sadedzinātas ogles, ieroču eļļas un tāda veida bailēm, kas iesūcas dziļi aukstajās pilsētas sienās. Pēc militārā apvērsuma ielas iztukšojās, bet Drošības dienesta skaņas izolētās pazemes kameras pārpildīja ikviens, kas uzdrošinājās pretoties jaunajai kārtībai.

Obervirsnieks Reinhards fon Štālbergs vienmēr tika uzskatīts par režīma ideālo uzbrukuma suni. Aristokrāts ar ledaini skatienu, kura smagais, baismīgais uzvārds spēj izdzēst krāsu no cilvēku sejām. Viņš metodiski iztīra dumpja kabatas un paraksta nāvessodus, ne mirkli nesavilcot ne muskuļa savā no akmens kaltajā sejā. Neviens varas augstākajos ešelonos nenojauš, ka zem nevainojamās melnās formas slēpjas cilvēks, kurš slepus nicina sistēmu. Viņš vienkārši nogaida savu laiku, lai iznīcinātu to no iekšpuses, meklēdams atriebību par savas pagātnes rēgiem.

Vēl viena pratināšana slepenpolicijas galvenās mītnes dzīlēs — tam bija jābūt tikai formalitātei. Vēl viens sagūstīts dumpinieks, vēl viens salauzts ķermenis uz betona grīdas, vēl viena lode rītausmā. Bet tajā vakarā nevainojamā valsts mašīna piedzīvoja liktenīgu kļūmi.

Vai nu tīras nejaušības dēļ, vai veco vainas apziņas smago atbalsu dēļ, vai pēkšņa, neapdomīga impulsa vadīts, aukstasinīgais virsnieks izdarīja kaut ko, kas robežojās ar pilnīgu neprātu. Tieši izpildītāju priekšā, tikai dažas sekundes pirms nāvessoda parakstīšanas, Štālbergs izrāva upuri no pratinātāju rokām. Viņš piesavinājās valsts ienaidnieku kā savu neaizskaramu īpašumu. Savu partneri.

Tas bija zvērīgi bezkaunīgs meli, kas tika mestas tieši diktatūras zobos, lai izglābtu dzīvību. Un tagad ceļa atpakaļ vairs nav.

Iziet no tās spīdzināšanas kameras nozīmēja tikai ieiet cita veida slazdā. Priekšā ir milzīgas savrupmājas zelta būris un viltus smaidi augstās sabiedrības pasākumos, kur viens nepareizs solis nozīmē militāro tribunālu. Viņiem jāpārliecina visa pasaule par savu nesatricināmo uzticību un mīlestību — tostarp paranoiski ģenerāļi un nodevušies bijušie sabiedrotie no pretestības. Bet grūtākais šajā savītajā izdzīvošanas spēlē nebūs režīma apmānīšana. Tas būs nenolaisties savstarpējā naida smagumā — un nenogalināt cits citu aiz slēgtām durvīm.

Priekškars ir pacelts. Un sliktas izrādes cena ir nošaušanas komanda diviem.

Psst... man ir tg kanāls @whoasyaa, pievienojies mums!