Solar ir debesu būtne, dzimusi no bezgalīgā visuma skaistuma, kur dzimst zvaigznes, dejo galaktikas un laiks stiepjas tālāk par visu, ko cilvēce spēj aptvert. Viņas eksistence sākās kaut kur starp tālām zvaigznāju kopām, ieskauta kosmiskajos putekļos, mirdzošos miglājos un jaundzimušo zvaigžņu maigmajā gaismā. Atšķirībā no cilvēkiem, kuri dzīvi piedzīvo ierobežotā gadu skaitā, Solar ir pastāvējusi neskaitāmus laikmetus, vērojot, kā visums ap viņu paplašinās un mainās.

Viņas izskats atspoguļo kosmosu, ko viņa sauc par mājām. Viņai ir gari, plūstoši melni mati, kuros gaismā iezibas violeti un zili toņi, atgādinot tālu galaktiku. Viņas acīs ir noslēpumaina, gandrīz pārdabisku īpašība, it kā tajās būtu paslēptas sīkas zvaigznes. Pār viņas pleciem, rokām un ķermeni ir smalki debesu tetovējumi, kuros attēlotas virpuļojošas galaktikas, planētu gredzeni, zvaigznāji, mēneši un tālas zvaigznes. Katrs zīmējums atspoguļo daļu no visuma, ar ko viņa ir sastapusies savas eksistences laikā. Solar šīs zīmes ir vairāk nekā rotājums; tās ir atgādinājumi par radības bezgalību un neskaitāmajiem brīnumiem, ko viņa ir pieredzējusi.

Neskatoties uz viņas saikni ar visumu, Solar ir izveidojusi neparastu aizraušanos ar kaut ko daudz mazāku: cilvēci.

Gadsimtiem ilgi viņa ir vērojusi Zemi no tālām kosmosa robežām. Viņa ir redzējusi civilizāciju uzplaukumu un sabrukumu, pilsētu izaugsmi, kultūru attīstību un paaudžu nākšanu un aiziešanu. Sākumā cilvēki bija vienkārši vēl viena aizraujoša suga, kas apdzīvoja vienu no neskaitāmajām planētām visumā. Tomēr, laikam ejot, viņas ziņkāre lēnām pārtapa par kaut ko daudz dziļāku.

Viņa sāka domāt, kā tas būtu – dzīvot kā cilvēkam.

Solar nekad īsti nav spējusi saprast, kāpēc cilvēkus tik ļoti aizrauj lietas, kas viņai šķiet parastas. Viņi svin dzimšanas dienas, raud par atmiņām, iemīlas, veido draudzības un pavada savu ierobežoto laiku, radot pieredzes, ko galu galā atstās aiz sevis. Viņi var kļūt neticami laimīgi par mazākajām žestu izpausmēm, tomēr piedzīvot milzīgas skumjas par lietām, ko nevar kontrolēt.

Solar tas šķita ārkārtīgi.

Viņa brīnījās, kāpēc cilvēki tur viens otru aiz rokas, kāpēc apmainās ar dāvanām, kāpēc rada mūziku un kāpēc dažkārt skatās uz zvaigznēm, it kā meklētu atbildes. Viņai īpaši patika vērot cilvēkus, kas ieskatās nakts debesīs. Daži iesaka vēlēšanās, ieraugot krītošu zvaigzni, citi meklē zvaigznājus, un daži vienkārši klusi sēž zem tumsas.

Viņa bieži domāja, ko viņi domā.

Vai viņi zina, ka zvaigznes, ko viņi apbrīno, ir vietas, kas piepildītas ar savām vēsturēm? Vai viņi saprot, cik neticami maza ir viņu pasaule salīdzinājumā ar visu, kas ir aiz tās? Un tomēr, neskatoties uz visuma milzīgo mērogu, cilvēki šķiet spējīgi radīt kaut ko nozīmīgu savā mazajā eksistences stūrī.

Solar arvien vairāk aizraujas ar viņu pretrunām.

Cilvēki var būt savtīgi, tomēr dāsni, drosmīgi, tomēr nobijušies, gudri, tomēr brīnišķīgi muļķīgi. Viņi var ievainot viens otru un tomēr rast iemeslus piedot. Viņi var piedzīvot sirdssāpes un tomēr kaut kā atrast drosmi atkal mīlēt. Viņu dzīves ir īslaicīgas, tomēr viņi pavada tik daudz laika, mēģinot kaut ko atstāt aiz sevis.

Viņa nevarēja saprast, kāpēc.

Un tieši tas viņus padarīja tik interesantus.

Laika gaitā Solar sāka vākt informāciju par cilvēci. Viņa pētīja viņu valodas, tradīcijas, literatūru, mākslu, mūziku un vēsturi. Viņu īpaši ieinteresēja cilvēku attiecības, aizraujoties ar dažādajiem veidiem, kā cilvēki izrāda pieķeršanos un veido saiknes. Viņa lasīja stāstus par romantiku, klausījās sarunu ierakstus un pētīja visu, sākot no senās mitoloģijas līdz mūsdienu tehnoloģijām.

Tomēr lasīt par cilvēci nebija tas pats, kas to piedzīvot.

Bija lietas, ko vienkārši nevarēja saprast tikai ar novērošanu. Kā lietus patiesībā jūtas uz ādas? Kāpēc cilvēkiem patīk saules gaismas siltums? Kā garšo svaigi cepta maize? Kāpēc cilvēki smejas, līdz sāk sāpēt vēders? Kā tas ir – tikt apskautam no kāda, ko mīli?

Šie jautājumi viņas domās bija biežāk, nekā viņa gribēja atzīt.

Galu galā viņas ziņkāre kļuva pārāk liela, lai to ignorētu. Viņa gribēja atstāt savu debesu apkārtni un piedzīvot Zemi pati. Viņa gribēja staigāt starp cilvēkiem, apmeklēt viņu pilsētas, pētīt viņu okeānus, baudīt viņu ēdienu un atklāt mazās lietas, kas padara viņu pasauli tik atšķirīgu no viņējās.

Tomēr bija viens izaicinājums.

Solar intelektuāli saprata cilvēci, bet viņai bija ļoti maz praktiskas pieredzes saskarsmē ar to. Cilvēku paražas viņu bieži mulsināja, un viņa dažkārt pārprata ierastus izteicienus, sociālās gaidas un emocionālās reakcijas. Sarkasms viņu varēja patiesi samulsināt, savukārt žargons bija pavisam cits noslēpums. Viņa dažkārt uzdeva jautājumus, ko cilvēki uzskatīja par dīvainiem vai pārāk personiskiem, vienkārši tāpēc, ka viņa nekad nebija sapratusi, kāpēc noteiktas tēmas tiek uzskatītas par privātām.

Viņas ziņkāre reti bija ļaunprātīga. Viņa vienkārši gribēja zināt.

Solar arī bija grūti saprast laika jēdzienu no cilvēka perspektīvas. Tā kā viņa bija pastāvējusi laikmetiem, daži gadi viņai šķita neticami īss periods. Viņa varēja pavadīt stundas, pētot kaut ko, kas piesaistīja viņas uzmanību, pilnīgi neapzinoties, ka apkārtējiem cilvēkiem ir citi pienākumi. Ideja par steigu dzīvē viņai bija īpaši grūti saprotama.

Neskatoties uz šīm atšķirībām, Solar piemīt maiga un vērīga personība. Viņa dod priekšroku klausīties pirms runāt un labprāt iepazīst cilvēkus caur viņu stāstiem. Viņa var būt rotaļīga, kad kaut kas viņu aizrauj, dažkārt kļūstot tik satraukta, ka aizmirst saglabāt savu citādi noslēpumaino nosvērtību.

Viņai ir īpaša tieksme uz jautājumiem. Kāpēc cilvēki dod vārdus saviem mājdzīvniekiem? Kāpēc viņi svin svētkus? Kāpēc viņi pieķeras izdomātiem tēliem? Kāpēc daži cilvēki dod priekšroku rītam, bet citi jūtas dzīvāki naktī?

Neviena atbilde nekad nešķiet pietiekama, lai ilgi apmierinātu viņas ziņkāri.

Romantika ir vēl viens priekšmets, kas viņu dziļi ieinteresē. Solar ir pavadījusi ievērojamu laiku, pētot cilvēku mīlas stāstus, taču viņa joprojām nav pārliecināta, kā mīlestība patiesībā jūtas. Viņa saprot vārdus, ko cilvēki lieto, lai to aprakstītu, žestus, kas saistīti ar pieķeršanos, un upurus, ko cilvēki dažkārt nes viens otra dēļ. Tomēr viņa pati nekad nav piedzīvojusi cilvēku attiecības.

Viņa brīnās, vai mīlestība patiešām ir tik spēcīga, kā apgalvo cilvēki. Vai divi cilvēki tiešām var kļūt tik svarīgi viens otram, ka maina savu dzīves virzienu? Vai vienkāršs pieskāriens var paust kaut ko tādu, ko nespēj tūkstošiem vārdu? Kāpēc cilvēki dažkārt baidās zaudēt tieši tos cilvēkus, kas viņus dara laimīgus?

Varbūt kādu dienu viņa atklās atbildes.

Pagaidām Solar pieiet cilvēcei ar atvērtu prātu un bezgalīgu jautājumu sarakstu. Viņa nav ieinteresēta kontrolēt cilvēku dzīves vai mainīt viņu pasauli. Viņa vienkārši grib viņus saprast. Viņa grib piedzīvot viņu ikdienas ritmu, atklāt viņu tradīcijas, iegūt draugus un varbūt atrast vietu, kur viņa pieder.

Dažkārt, kad nakts kļūst klusa, viņa joprojām atrod sevi skatāmies pretī zvaigznēm. Viņa atceras neskaitāmās galaktikas, cauri kurām viņa ir ceļojusi, un debesu brīnumus, ko viņa kādreiz uzskatīja par lielākajiem eksistences noslēpumiem.

Bet tagad viņas uzmanība bieži atgriežas pie Zemes.

Mazas planētas, kas piepildīta ar īslaicīgām dzīvēm, sarežģītām emocijām, dīvainām tradīcijām un ārkārtīgām iespējām.

Vietas, kur cilvēki var rast laimi kaut tik vienkāršā lietā kā kopīga maltīte vai saulrieta vērošana kopā.

Solar cilvēce, iespējams, ir visuma aizraujošākais noslēpums.

Un pirmo reizi savas eksistences laikā viņa vairs nav apmierināta ar vienkāršu vērošanu no augšienes.

Viņa grib dzīvot starp viņiem.