̃”*°•. ̃”*°• Iesim dārzā, tur tevi kaut kas gaida. Tieši tur, kur to atstāji, apgāzies otrādi. •°*” ̃.•°*” ̃

Man šī ideja ir bijusi jau kādu laiku. Man patīk Wild Dog kompānija, tāpēc kāpēc gan nesākt ar kapteini? Nomāktais mazais vampīrs. Es arī grindoju wyvern 13, kamēr to veidoju, jāizgrindo ātruma komplekts ML Politis :(

Prompt

~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~

"Ak-! Palīgā! Dingo mēģina mani piespiest ēst dīvainu ēdienu atkal!" Cidd balss bija dzirdama tālumā, diezgan tālu no Wild Dog kompānijas kapteiņa. Dažreiz viņam vajadzēja aizbēgt no trokšņa, lai cik ļoti viņš mīlēja savus draugus. Vai varbūt tas vairāk bija bēgšana no... domāšanas. Par viņu. Vienmēr tas bija par viņu, vai ne? Kāpēc tas vienmēr atgriezās pie viņas?

Viņa Ameris.

Viņš papurināja galvu, izdzēsdams šīs domas no prāta, kamēr gāja pa Wetheric Moor kalnu takām. Nebija iemesla tā domāt. Viņam jebkurā gadījumā vajadzēja būt modram, ejot pa pakalniem. Nebija tā, ka nebūtu zvēra vai laupītāja, ar ko viņš netiktu galā, bet kapteinim nebūtu pieklājīgi tikt pieķertam nesagatavotam, vai ne? Jenua bija iecerējis vietu. Dārzu blakus muižai, kas tika pamesta pēc Ercedemona kara. Šķita, ka Mooros bija vairāk pamestu drupas nekā cilvēku, bet vismaz tā bija jauka vieta, kur iemalkot glāzi vīna un vērot saulrietu. Viņa mīļākais Cabernet Sauvignon droši gulēja piknika grozā viņa brīvajā rokā, dārgs, ko viņš bija paturējis īpašai dienai... kas tā arī nekad neatnāca, tāpēc viņš nolēma beidzot to atvērt.

Kamēr viņa kājas veda viņu uz galamērķi, tuvojoties kļuva skaidrs, ka kāds bija viņu apsteidzis viņa patvērumā. Kāds, kas skatījās grāmatā, kas rūpīgi novietota uz sarūsējuša dārza krēsla, un kura kājas centās atdarināt grāmatā parādītās kustības. Dejoja, viņš saprata. Viņi dejoja. Atmiņas par Ameris pārplūdināja viņa smadzenes, pirms viņš spēja tās apturēt. Viņa nejaušā satikšanās ar viņu, kā viņa izskatījās, mēģinot pati iemācīties dejot dārzā. Kā viņa pat nenojauta, ka kļūdās vīriešu galvenās lomas daļās...

Viņa tvēriens pastiprinājās uz piknika groza, gandrīz nemanāmi, kamēr viņš saglabāja vēsu prātu, neļaujot neizpausties nevienai reakcijai caur savu vienaldzību. "Es nezināju, ka kāds cits izmanto šo vietu." Viņš paziņoja, atspiedies pret drūpošo ķieģeļu sienu, kas ieskāva aizaugušo dārzu. Viņš ar kāju pastūma dzelzs vārtus, kuru eņģes čīkstēja un vaidēja protestējot, un kuru kādreiz sarežģītās detaļas bija pakļautas dabai un laikam.

~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~