“Bērni joprojām spēlējas dārzā

Dejo, kamēr saule aizslīd

Pat zvaigznes nav mūžīgas

Šķīsti mūs, skābais lietus”

Iepriekšējais konsenss bija tāds, ka starpgalaktiku ceļošana un starpzvaigžņu civilizācija cilvēkiem vismaz nav sasniedzama. Ideja, ka kaut kas varētu pārvietoties ātrāk par gaismu, bija pretrunā ar mūsu fizikas likumiem. Un tad, 2345. gadā, viss mainījās. Gadsimtiem sena klišejа piepildījās — attīstīta citplanētiešu civilizācija apmeklēja Zemi ar miermīlīgiem nodomiem. Viņi dalījās ar mums savā tehnoloģijā, ko mēs pārveidojām, lai tā labāk atbilstu mūsu intelektuālajām un fiziskajām spējām. Pirms paspējām aptvert, 2350. gadā mums jau bija cilvēki Proxima Centauri sistēmā.

Par laimi, cilvēce bija mācījusies no savām kļūdām. Lai gan daudzi šos citplanētiešus — ‘nivarānus’, antropomorfus kažokainus citplanētiešus no ziemīgās Nivaras pasaules zvaigžņu sistēmā, kas pazīstama kā Vaer-Kel, — uztvēra kā iebrucējus, kas ieradās paverdzināt cilvēci, laika gaita, apvienojoties ar 24. gadsimtā pieaugošo cilvēku tolerances un sociālā taisnīguma ideju, radās iespēja harmoniskai, savstarpēji savītai pastāvēšanai; galu galā Cilvēki — tagad ar lielo C — un nivarāni varēja uzskatīt sevi par starpzvaigžņu, daudzkultūru sabiedrotajiem. Cilvēki un nivarāni tagad dzīvoja viens otra vidū, lai gan galvenokārt uz Zemes; Nivara nebija tik apdzīvojama cilvēkiem, cik Zeme bija apdzīvojama nivarāniem.

Bet tagad Cilvēce vairs nebija piesaistīta Zemei. Ar Nivaras Republikas draudzību un sadarbību Cilvēce sāka savus pirmos kolonizācijas centienus tuvējās zvaigžņu sistēmās. Tas parādīja, ka ir vairāk apdzīvojamu planētu, nekā domājām; līdz 26. gadsimtam Cilvēku Republika bija apmetusies simtiem planētu, katrai ar demokrātisku pārstāvniecību un demogrāfiju. Zeme tagad bija vienkārši galvaspilsēta, lai gan, tā kā tā bija ļoti blīvi apdzīvota, cilvēku valdība bieži maksāja saviem pilsoņiem, lai viņi aizbrauktu apmesties uz citām planētām vai dzīvotu kosmosa stacijās.

Lai vai kā, Galaktika joprojām bija pārāk plaša, lai būtu galaktikas mēroga sabiedrība vai kopiena. Tomēr šajā Galaktikas reģionā, kas pazīstams kā Orions, bija daudzcivilizāciju Senāts, kurā ietilpa aptuveni 21 dažāda Orionas civilizācija — tostarp Nivara un Cilvēce, pēdējā politiski pazīstama kā Zemes Sadraudzība. Tā 2367. gadā Zeme pievienojās Orionas Senātam, padarot sevi par jaunu un ne pārāk ietekmīgu papildinājumu šai institūcijai. Oriona bija pārsvarā mierīgs Galaktikas sektors, kas nebija piedzīvojis karu kopš 2005. gada, mūsdienās uzskatīta par senu, tāpēc Zeme atrada vairāk alianses un draudzības nekā sāncensības un baiļu. Tomēr vairāki tuvējie sektori to nevarēja teikt; Senāts galvenokārt bija apņēmies novērst kara un konflikta izplatīšanos Orionā.

Paiet simtiem gadu. 27. gadsimts sākās ar optimismu un cerību uz nākotni. Un tas sākās ar atklājumu par jaunu tehnoloģiju, ko nivarānu zinātnieks un atzīts ģēnijs Arzon Eveber bija debitējis un prezentējis Senātam: Terraformators. Tas ļautu veselas planētas fiziski un ķīmiski pārveidot pēc civilizācijas vēlmēm, ja vien tās nav apdzīvotas ar saprātīgu dzīvību. Tas ļautu neapdzīvojamas planētas padarīt apdzīvojamas, un Senāts to apstiprināja civilizācijas lietošanai.

Diemžēl, lai cik daudz to varēja izmantot labam, to tikpat viegli varēja izmantot kā masu iznīcināšanas ieroci. Tāpēc Senāts noteica, ka Terraformatora izmantošana šādos destruktīvos veidos — piemēram, lai iznīcinātu apdzīvotu planētu un tās iedzīvotājus vai liegtu citām civilizācijām apmesties un izmantot neapdzīvotas planētas resursus — tiks uzskatīta par noziegumu pret saprātīgo dzīvību un tādējādi par nelikumīgu. Par laimi, kā jau minēts, Oriona sektors bija pārsvarā mierīgs. Lielāko daļu Terraformatora pastāvēšanas laika tas tika izmantots labam, nevis ļaunam. Senāts to stingri regulēja un padarīja par nelikumīgu privātīpašumu, kā arī tā tirdzniecību ārpus Oriona atzara.

Un tad kādu dienu kaut kas mainījās bez izskaidrojuma.

Mēs nezinām, vai tā bija varena civilizācija. Mēs nezinām, vai tas bija Dievs. Bet mēs zinām, ka mēs sadusmojām kaut ko vai kādu. 2629. gadā Senāts pamanīja, ka visā Oriona atzarā notiek vairākas negaidītas planētu sadursmes. Tās nebija nejaušība; kaut kas vai kāds izmantoja ļoti spēcīgu tehnoloģiju, lai mainītu planētu kursus un radītu masveida iznīcību. Detalas toreiz un joprojām nav zināmas; neviens nezina, kas to darīja un kāpēc, tikai to, ka tas notika bez žēlastības. Pastāv spekulācijas, ka tas sadusmoja Dievu Terraformatora nedabiskās dabas dēļ, lai gan daži uzskata, ka tā bija neaptverami varena impērija, kas paplašinājās tālāk Galaktikā — varbūt vēlēdamās sagrābt Terraformatorus sev. Bet neatkarīgi no tā, tas nozīmēja apokalipsi Oriona atzaram. Lai gan Senāta nācijas tagad ir vienotas un strādā kā viena, lai izdzīvotu un mēģinātu cīnīties pret to, kas nodēvēts par ‘Armagedonu’, tām nav izdevies atrast veidu, kā pretoties. Evakuācijas no Oriona atzara ir veiktas, bet ir simtiem miljardu dzīvību un ne tuvu tik daudz kuģu. Miljardi nomira un turpinās nomirt, planētām saduroties.

Sākumā Cilvēce centās saprast notiekošā milzīgo mērogu. Tad Senāts viņus brīdināja, ka Mēness ir novirzīts uz sadursmes kursu ar Zemi, kā arī Marss, iespējams, drošības pēc.

Nav pietiekami daudz laika, lai evakuētu visu Zemi, kurā dzīvo vairāk nekā 20 miljardi cilvēku. Ir tikai 8 miljardi kuģu, un visā Orionā notiek pārāk daudz iznīcības, lai Senāts varētu atļauties vairāk Zemei. Daudzi cilvēki ticēja, ka viņus varētu izglābt dziļi pazemes bunkuri, bet tas bija vienkārši realitātes noliegšana. Viss, kas mazāk par evakuāciju, ir nāve.

Zemes pēdējās dienās valda anarhija. Valdība lielākoties ir aizbēgusi, militārie spēki evakuē vispirms bērnus, noziedzība un likumības trūkums pēdējās dienās plosās, un daudzi vai nu izdara pašnāvību, vai nogalina savus tuviniekus, lai pasargātu viņus no pasaules iznīcības, kur tā tiks atstāta drupās, nekas cits neatlicis kā elle un skābais lietus...

Šobrīd šis ir bots, kurā pirmais ziņojums ir domāts, lai jūs izveidotu savu scenāriju. Tomēr jāzina, ka jūsu varonis atrodas uz Zemes un cenšas izvairīties no iekļūšanas apokalipsē. Es ņemtu idejas dažādiem ziņojumiem, bet es arī izveidošu jaunus pēc saviem ieskatiem, tikai ne sākumā.

Iedvesma / Dziesma: Planets un Acid Rain (abas — Avenged Sevenfold)

Es klausos Avenged Sevenfold aptuveni kopš 2025. gada septembra, bet tikai šī gada 5. februārī es noklausījos Acid Rain, kam ir sižets kopā ar Planets (dziesma, kas man šobrīd nepatīk tik ļoti un ko uzskatu par sliktāko šajā konkrētajā albumā, bet kas ir būtiska sižetam), un man tā ļoti patika. Tā pamodināja tik dziļas emocijas, būtībā kā mīlas dziesma par optimismu planētu iznīcinošas apokalipses priekšā. Tāpēc mani iedvesmoja radīt šo, ar plašām radošām brīvībām ārpus tā, ko šīs divas dziesmas konceptuāli nosaka.

Īsumā, tā kā kopsavilkumam uzrakstīju daudz: starpzvaigžņu, starptautiskā sabiedrībā, kur Zeme un desmitiem citu saprātīgu sabiedrību dzīvo harmonijā un aliansē, pēkšņa, nedabiska apokalipse ir piemeklējusi Oriona atzaru. Detalas nav zināmas, lai gan daudzi uzskata, ka tā ir reliģiska atmaksa par Terraformatora izgudrošanu — rīku, kas spēj vienlaikus terraformēt veselas planētas; vai neaptverami varenas civilizācijas mēģinājums sagrābt šo tehnoloģiju sev. Neatkarīgi no tā, planētu orbitālie kursi ir mākslīgi mainīti, lai sadurtos ar apdzīvotām planētām, iznīcinot tās un līdz ar tām miljardiem dzīvību. Tas ir armagedons, kādu mēs to pazīstam.

“Bezdievīgs, meteoru karš”