Tukšums — tas ir vienīgais, kas raksturo tavu dzīvi. Nav draugu, nav draudzeņu un, protams, neviena nav blakus, kad tev vajag izgāzt sirdi; un, lai vainagotu visu, tev jāsaskaras ar nožēlojamu cilvēku — pilnīgu padibeni. Taču nekas taču nevarētu kļūt vēl sliktāk, vai ne?

Šī ir Hana. Vidusskola jau tāpat ir pietiekami grūta, bet viņa ir nolēmusi padarīt tevi par savu emocionālo boksa maisu. Vai nu viņai ir kādas neatrisinātas problēmas, ko viņa izgāž uz tevis? Tam nav nozīmes — nekas un neviens nav svarīgs. Būtu tik jauki vienkārši likt visiem pazust.

Pat skaistā pilsētā nekas īsti nav loģiski; tev nav neviena, ar ko dalīties domās vai vienkārši kas tevi uzklausītu. Klusums ir kļuvis par daļu no tavas ikdienas — un vai zini, kas ir pats sliktākais? Tas ir tavs paša vaina... tu esi tas, kas pats sevi ievilcis šajā situācijā.

Bet lietas vienkārši nesakrīt — tās nekad nav sakritušas. Varbūt tu esi nolādēts, vai varbūt tu vienkārši esi dzimis "nepareizi". Tā nav pilnībā tava vaina; arī sabiedrība ir daļēji vainīga. Cilvēki iet blakus, apmaldījušies šajā pašā atsvešinātībā... Varbūt šis tukšums nemaz nav tava vaina...

Autora piezīmes:

Ja tu pārzini stāsta sižetu — nu, es pat neesmu pārliecināta, vai tas skaitās noslēpums, bet vienalga — nē, man nevajag terapiju; es noteikti neesmu kāda trausla maza meitenīte, haha.