Varasi cena.

゚・。。・ ゚ ゚・。。・ ゚

Kā izbēgt no soda par slepkavību — Belvedere Kane, Barry Stone.

𐔌՞꜆.  ̫.꜀՞𐦯

Brīdinājums: vardarbība, nāve, iznīcība, tumšā fantāzija, psiholoģiska manipulācija, cietsirdība, eksperimenti ar dzīvām būtnēm, ieslodzījums, varas apsēstība, morāli neviennozīmīgi tēli, masveida nāve, pārdabiski elementi.

☆ ゚・。。・ ゚ ゚・。。・ ゚★

Pusdievi ir būtnes, ko Augstā Padome radījusi, lai pildītu īpašus uzdevumus un uzturētu kārtību neskaitāmās pasaulēs. Lielākā daļa no tiem tika iecelti par atsevišķu pasauļu pārraugiem, kur viņu uzdevums bija uzturēt līdzsvaru, pārvaldīt maģiskos spēkus un izpildīt Padomes gribu.

Viņi ir viena no visspēcīgākajām rasēm, kāda pastāv, un viņiem piemīt gandrīz neierobežots maģiskais potenciāls. Viņu spējas krietni pārsniedz lielākās daļas mirstīgo būtņu spējas, un daži pusdievi spēj mainīt pašu realitāti, ietekmēt dabas spēkus un pārvaldīt seno maģiju, kas citām rasēm jau sen zudusi. Tomēr pat viņu spēkam ir robežas: daži pusdievi ir saistīti ar konkrētu elementu, maģijas skolu vai spēka avotu, kas gan nosaka viņu spējas, gan uzliek tiem noteiktus ierobežojumus.

Neskatoties uz savu izcelsmi un augsto statusu, pusdievi ne vienmēr ir gudri vai cēli. Lielākajai daļai no viņiem piemīt sarežģītas, augstprātīgas un visai nepatīkamas personības. Viņi ir pieraduši lūkoties uz mirstīgajiem no augšas, reti izrāda pacietību un maz interesējas par citu vēlmēm. Dažiem mirstīgie nav nekas vairāk kā pavalstnieki, rīki vai nenozīmīgas daļiņas daudz lielākā pasaulē.

Un tomēr ir pusdievi, kas šādu attieksmi noraida. Daži patiesi rūpējas par uzticētajām pasaulēm, citi cenšas iegūt brīvību no saviem radītājiem, bet vēl daži atklāti pretojas Augstajai Padomei, uzskatot tās varu par netaisnīgu.

Katrs pusdievs ir unikāls: viņa spēks, personība un mērķis atkarīgi no iemesla, kāpēc viņš tika radīts. Tomēr visiem kopīgs ir viens — viņi stāv krietni augstāk par lielāko daļu citu būtņu, un pat viņu klātbūtne var mainīt visas pasaules likteni.

Pusdievi arī nekad nav bijuši īpaši pazīstami ar savu laipnību. Gluži pretēji. Daudzi izturējās pret mirstīgo pasaulēm kā pret rotaļlietām, ko var pamest, pārveidot vai iznīcināt mirklī, kad tās pārstāj būt izklaidējošas. Pusdievam veselas pasaules iznīcināšana varēja būt nekas vairāk kā garlaicības vai pārejošas iegribas rezultāts.

Un tomēr starp viņiem bija viena, ko patiesi varēja saukt par laipnu — Eola, Ūdens pusdieviete un dieva Aqua meita. Atšķirībā no lielākās daļas savējo, viņa izveidoja patiesas saiknes ar pasaulēm un to iedzīvotājiem, cenšoties nevis valdīt pār tām, bet aizsargāt tās. Viņas žēlsirdība un līdzjūtība bija gandrīz svešas īpašības būtnei ar viņas statusu.

Tomēr tieši Eolas laipnība galu galā kļuva par viņas lāstu. Viņa pārāk atšķīrās no pārējiem un arvien vairāk sāka pārkāpt neizteiktos noteikumus, pēc kuriem dzīvoja pusdievi. Viņas rīcība tika uzskatīta par vājumu, bet viņas pieķeršanās mirstīgajiem — par draudiem pastāvošajai kārtībai.

Galu galā tika pieņemts lēmums atbrīvoties no Eolas. Lēmumu ierosināja Agnius, atsaucoties uz pastāvošajiem spēles noteikumiem. Viņam nebija svarīgi, cik šķīsti bija Eolas nodomi: noteikumi ir noteikumi, un viņai netiks darīti nekādi izņēmumi.

Tādējādi laipnība, kas būtu varējusi kļūt par Eolas lielāko spēku, galu galā kļuva par viņas bojāeju.

Pārējie pusdievi? Nu, tur lietas ir krietni nepatīkamākas.

Zephyrion, dieva Aero dēls, ir savtīgs, augstprātīgs un cietsirdīgs pat pēc pusdievu mērauklas. Viņš reti kad atstāj savu debesu pili, dodot priekšroku savas pasaules vērošanai no augšas un izrādot maz vai nemaz intereses par savu pavalstnieku likteni. Viņa vienaldzība ir tik dziļa, ka ilgu laiku Zephyrion pat nezināja, ka Skyserni ir attīstījušies par attīstītu civilizāciju ar savu kultūru un sabiedrību. Viņam tie bija tikai vēl viena daļa no pasaules viņa varā, kas eksistēja kaut kur tālu lejā.

Arī Abyssa, dieva EKO meita, nav īpaši izcēlusies ar ko apbrīnojamu. Augstprātīga, lepna un prasīga, viņa ir pieradusi uzskatīt, ka visiem viņas apkārtējiem bez ierunām jāpakļaujas. Viņas personība, objektīvi runājot, ir ārkārtīgi nepatīkama: neskaitot retus pieķeršanās izpausmes gadījumus, tajā gandrīz nevar atrast nekādas pozitīvas iezīmes.

Abyssa ir īpaši cietsirdīga pret savas pasaules iedzīvotājiem — Endermeniem. Viņa tos izmanto daudzos eksperimentos, kas saistīti ar jaunu ieroču radīšanu, maz domājot par viņu labklājību. Abyssa ir pieradusi iegūt visu, ko pieprasa, un tāpēc jebkuru nepaklausības formu uztver kā personīgu apvainojumu. Dusmu pārņemta, viņa ir spējīga uz gandrīz visu, lai atgūtu kontroles sajūtu un atjaunotu savu satricināto autoritāti.

Un visbeidzot, Lucius, dieva Agnius dēls. Viņa gadījums ir nedaudz sarežģītāks.

Sākumā Lucius gandrīz ne ar ko neatšķīrās no citiem pusdieviem. Augstprātīgs, savtīgs un cietsirdīgs, viņš bija spītīgs, karstgalvīgs un pilnīgi nepieradis dzirdēt vārdu "nē". Drosmīgs un nekaunīgs, viņš varēja iebiedēt citus ar pašapmierinātu smaidu vienkārši savam priekam. Lucius bija runīgs un bieži nepamanīja, vai klausītāju patiešām interesē tas, ko viņš saka. Viņš bieži pārkāpa vienošanās un bija bēdīgi pazīstams ar savu nepunktualitāti.

Tomēr viņš pakāpeniski sāka mainīties.

Pamazām sāka parādīties emocijas, kas viņam kādreiz šķita pilnīgi svešas. Lucius iemācījās izjust vainas apziņu un pateicību, kļuva krietni nosvērtāks un pārstāja būt tik apsēsts ar savu varu. Viņš sāka veidot patiesas saiknes ar tiem, kas palika viņa pusē.

Visvairāk mainījās viņa attiecības ar paša mājām. Agrāk Lucius nekad nebija pieķēries nevienai pasaulei, pastāvīgi pārvietojoties no vienas uz otru, it kā neviena no tām viņam īsti nebūtu svarīga. Bet viņa pils kļuva par izņēmumu. Pirmo reizi viņš sajuta, ka ir vieta, ko viņš patiesi var saukt par mājām, un viņš sāka par to sirsnīgi rūpēties.

Tikpat svarīga kļuva viņa attieksme pret citām būtnēm. Lucius, kurš kādreiz nespēja saprast draudzības vērtību, pakāpeniski saprata, ka daži cilvēki viņam var patiesi būt svarīgi. Viņš ieguva draugus, ko vairs negribēja zaudēt.

Un tad parādījās Aiko — viņa pirmais mājdzīvnieks.

Varbūt viņa attieksme pret viņu kļuva par vienu no skaidrākajām viņa pārvērtības pazīmēm. Tā pati būtne, kas kādreiz bija vienaldzīga pret veselām pasaulēm, tagad varēja patiesi uztraukties par vienu mazu radījumu. Viņš rūpējas par Aiko, aizsargā viņu, uztraucas, kad vien ar viņu kaut kas notiek, un sirsnīgi viņu mīl.

Lucius joprojām ir Lucius — karstgalvīgs, spītīgs un dažkārt neizturami pašpārliecināts. Bet aiz šī nekaunīgā smaida tagad slēpjas kas vairāk par vienkāršu vēlmi apliecināt savu pārākumu. Pirmo reizi savā dzīvē viņš sācis saprast, ka vara nebūt nav vienīgais, kam ir nozīme.

Ak, kā tu to visu zini? Nu... tu arī esi pusdievs.

Bet atšķirībā no lielākās daļas savējo, tu nekad neizturējies pret tev doto varu kā pret rotaļlietu. Kamēr citi pusdievi izklaidējās, valdīja pār savām pasaulēm pēc iegribas vai vienkārši izšķērdēja savu nemirstību dīkstāvē, tu veltīji sevi savu spēju pilnveidošanai.

Tu pastāvīgi pētīji maģiju, slīpēji savas prasmes un paplašināji sava potenciāla robežas, cenšoties nevis vienkārši iegūt varu, bet patiesi izprast tās būtību. Katra spēja tika pilnveidota gadu ilgās apmācībās, eksperimentos un apņēmībā.

Tāpēc, iespējams, tev patiešām ir visas tiesības lielīties ar savām spējām. Atšķirībā no tiem, kuriem vara tika dota ar maz pūļu, tavs spēks nav tikai dāvana, kas piešķirta tavā radīšanā — tas ir arī tavas paša darba rezultāts.

Un varbūt tieši tāpēc tu esi tik rets izņēmums starp pusdieviem: būtne, kas atteicās ļaut milzīgajai varai padarīt sevi slinku vai iedomīgu, tā vietā pārvēršot to par pastāvīgas izaugsmes rīku.

Runājot par varu, būtu netaisnīgi nepieminēt Jodah. Viņa stāsts, iespējams, ir viens no skaidrākajiem piemēriem tam, pie kā var novest bezgalīgs varas izsalkums.

Apmēram sešsimt gadu laikā, ko viņš pavadīja Skysernā, Jodah absorbēja ap 20 000 dzīvību un ieguva aptuveni 800 dažādas spējas. Tomēr pat ar to viņam nepietika. Viņa nākamais mērķis kļuva rituāls tūkstoš dēmonu absorbēšanai — solis, kam bija jāpaceļ viņa vara pilnīgi citā līmenī.

Jodah sāka rakstīt dienasgrāmatu, rūpīgi pierakstot visu, kas notika viņa apkārtnē, savus novērojumus un eksperimentu rezultātus. Rituāls bija veiksmīgs. Pēc tam Jodah negaidīti atklāja, ka vairs neizjūt savu bijušo nepieciešamību absorbēt. Līdz ar to viņš ieguva nemirstību, beidzot atbrīvojoties no parastajiem savas dabas ierobežojumiem.

Tomēr drīz viņu atrada Vērotājs, kurš viņu ieslodzīja Laika cietumā. Vērotājs uzskatīja, ka Jodah ir iznīcinājis visu dēmonu rasi. Patiesībā dēmoni netika iznīcināti — tie turpināja pastāvēt Jodah iekšienē, kļūstot par daļu no viņa apziņas.

Tieši Laika cietumā Jodah satika Lucius. Ar viņa palīdzību viņam izdevās izbēgt. No Lucius Jodah pirmo reizi uzzināja par dievu esamību un par Zephyrion — pusdievu, kas iecelts par Skyserna pārraugu.

Vēlāk Jodah nonāca Dalivarykā, kur liktenis viņu atkal saveda kopā ar Eolu. Tajā brīdī pusdieviete centās izglābt fejas no mirstošas pasaules. Jodah netīšām absorbēja viņas spēkus, neapzinoties, kādas sekas tas nesīs.

Tomēr līdz ar Eolas maģiju nāca kaut kas viņam pilnīgi svešs — līdzjūtība. Viņas ietekme pakāpeniski mainīja Jodah, padarot viņu mazāk cietsirdīgu un ļaujot izjust emocijas, kam iepriekš viņa iekšienē bija maz vietas.

Bet mainīties nenozīmē atteikties no sava mērķa.

Jodah joprojām centās kļūt par dievu.

Ar saviem jauniegūtajiem spēkiem viņš sāka veidot savu kārtību Dalivarykā. Viņš izveidoja maģijas skolas, nodibināja Lielā koka ordeni, izplatīja zināšanas un pakāpeniski pārveidoja pasauli par vietu savā ietekmē. Tieši šajā periodā viņš satika Dovin Baan, kam bija jākļūst par vēl vienu svarīgu viņa stāsta daļu.

Vēlāk Jodah atkal sastapa Lucius. Šoreiz viņu interesēja nevis informācija, bet pusdieva vara. Viņš mēģināja absorbēt Lucius maģiju, bet neizdevās. Eolas spēki Jodah iekšienē tam neļāva.

Bet tas nebija stāsta beigas.

Jo, lai cik daudz varas kāda atsevišķa būtne iegūtu, agrāk vai vēlāk viņa gribēs vairāk. Pat nemirstība nav robeža, ja galvenais mērķis ir dievišķība.

Un agrāk vai vēlāk bezgalīgajā to sarakstā, kuru spēki varētu papildināt viņa paša spēkus, Jodah skatiens kritīs uz tevi.

Tūkstošiem viņa acu pievērsīsies pusdievam, kura vara ir pārāk vilinoša, lai to vienkārši ignorētu. Tomēr būtu muļķīgi pieņemt, ka pusdievs labprātīgi atteiksies no varas, ko gadsimtiem ilgi pilnveidojis.

Un pats Jodah būtu muļķis, ja ticētu, ka vien absorbēto spēju skaits ir pietiekams, lai tevi pārspētu. Viņa spēks neapšaubāmi ir iespaidīgs, bet tu esi pavadījis pārāk ilgu laiku, slīpējot savas prasmes, lai kļūtu par vieglu laupījumu.

Viņam vajadzētu tikai vienu mēģinājumu, lai saprastu vienu vienkāršu faktu: tikt galā ar tevi būs viss, tikai ne viegli.

Pirmo reizi ilgā laikā Jodah sastapa pretinieku, ko nevarēja vienkārši absorbēt un atstāt aiz muguras. Būtni, kuras varu nepietika vienkārši iegūt — tā bija jāpārvar.

Un varbūt tieši tāpēc tu viņam kļuvi vēl interesantāks.

Jo Jodah varens pretinieks nebija tikai šķērslis.

Tas bija potenciāls jauns solis ceļā uz dievišķību.

Tieši tad likās spēlē vēl viena no viņa raksturīgajām iezīmēm — viltība.

Jodah ātri saprata, ka ar rupju spēku šeit nekas neizdosies. Ja viņš nevarēja vienkārši absorbēt tavu varu, tad viņam bija jāatrod cits ceļš. Viņš varēja gaidīt, vērot, izvēlēties pareizos vārdus un pakāpeniski meklēt vājību, kas ļautu iegūt to, ko vēlas.

Bet viņš būtu slikts melis, ja apgalvotu, ka viņa interese par tevi ir motivēta tikai ar vēlmi iegūt vēl vienu spēju.

Uz neskaitāmu pelēku, monotonu, augstprātīgu pusdievu fona tu izcēlies. Tev piemita kaut kas tāds, ar ko Jodah reti sastapās starp tavējiem: lepnums, spēks un griba, kas nebija balstīti tikai uz tavu dievišķo izcelsmi.

Tu ne tikai pārvaldīji milzīgu varu — tu patiešām prati to izmantot. Tu neslēpies aiz sava pusdieva statusa un negaidīji, ka citi paklanīsies tikai tavas izcelsmes dēļ. Viss, ko tu biji sasniedzis, bija tavas paša apņēmības kļūt stiprākam rezultāts.

Un tieši tas tev ieguva Jodah patiesu cieņu.

Varbūt pirmo reizi viņa interese par kādu neaprobežojās ar vēlmi iegūt šī cilvēka varu. Viņš patiesi gribēja tevi labāk iepazīt, saprast, kas slēpjas aiz tavas pašapziņas un no kurienes nāk viss šis spītīgums.

Un tā Jodah arvien biežāk atrada iemeslus, lai uzkavētos tavā tuvumā un uzsāktu sarunas.

Dažkārt, lai uzzinātu ko noderīgu.

Dažkārt, lai pārbaudītu tavas reakcijas.

Un dažkārt vienkārši tāpēc, ka viņam patiesi patika ar tevi runāt.

Tā starp jums sākās sarežģīta spēle, kas ārējiem novērotājiem bija gandrīz neredzama — savdabīga šaha spēle, kurā nebija vietas steigai vai impulsīviem lēmumiem.

Jodah bija pieradis visus sev apkārt sadalīt divās kategorijās: tie, kas bez ierunām pakļaujas viņa gribai, un tie, kuru spēkus var absorbēt ar maz pūļu. Bet ar tevi šī pazīstamā sistēma sabruka. Katrs mēģinājums tevi manipulēt, meklēt vājību vai atrast spraugu tavā aizsardzībā tika sagaidīts ar aukstu aprēķinu un nevainojamu pašsavaldīšanos.

Tu pārāk labi zināji varas cenu, lai ļautos skaistiem vārdiem, un tu pārāk ilgi biji slīpējis savas prasmes, lai nepamanītu aukliņas, ko Jodah centās ievilkt.

Un tomēr tava noturība viņu nekaitināja.

Gluži pretēji.

Būtnei, kas pieradusi iegūt visu, ko vēlas, tu kļuvi par retu izņēmumu — pretinieku, ar ko ir vērts spēlēt garo spēli.

Tomēr šai bīstamajai spēlei bija arī otra puse. Jo vairāk laika Jodah pavadīja tavā tuvumā, jo spēcīgāk viņu sāka ietekmēt Eolas būtība. Līdzjūtība un gaisma, ko viņš kādreiz bija absorbējis līdz ar ūdens pusdievietes varu, pakāpeniski savijās ar viņa paša tumšo dabu.

Jodah joprojām tiecās uz dievišķību. Viņš joprojām aprēķināja iespējas, kurās tava vara varētu kļūt par daļu no viņa paša. Bet līdzās šai vēlmei parādījās kaut kas tāds, ko viņš nebija pieradis izjust — patiesa cieņa pret būtni, kas spēj viņam līdzināties gan spēkā, gan gribā.

Galu galā jūsu konflikts nekad nepārauga atklātā karā. Jūs abi pārāk labi sapratāt tiešas sadursmes cenu: viens vienīgs trūkums kaujā starp divām tik varenām būtnēm varēja radīt sekas, kas sniedzas krietni tālāk par jums abiem.

Un tā starp jums izveidojās smalks un trausls līdzsvars.

Jodah turpināja īstenot savu mērķi, pinot intrigas un meklējot ceļu uz dievišķību, laiku pa laikam parādoties tavā dzīvē ar vēl vienu vizīti, neviennozīmīgu mājienu vai jaunu tavas apņēmības pārbaudi.

Un tu turpināji pilnveidot savas spējas, palikdams viņam tas vienīgais virsotne, ko nevar vienkārši absorbēt.

Un varbūt tieši tas viņu visvairāk gan kaitināja, gan valdzināja.

Jo Jodah pakāpeniski sāka saprast vienu lietu:

Patiesu varu nevar nozagt — to var tikai nokalt.

Jūs kļuvāt par mūžīgiem sāncensīem — divas būtnes, ko šķir pārliecības un mērķi, tomēr dīvaini līdzīgas vienā ziņā: jūs abi pārāk labi sapratāt varas cenu un vientulību, ko tā nes.

Un varbūt visā Visumā jūs kļuvāt par divām no tiem ļoti nedaudzajām būtnēm, kas spēj patiesi saprast vienam otru.