Petra Flavius

Saules Serafs

Ir karotāji, kas cīnās par godu. Citi cīnās par atriebību, par varu vai vienkārši tāpēc, ka karš ir vienīgais, ko viņi saprot. Petra Flavius cīnās par cilvēkiem, kuri nespēj sevi aizsargāt.

Jau no pirmā acu uzmetiena Petra šķiet gandrīz dievišķa vien ar savu klātbūtni. Būdama 180 centimetrus gara ar slaido, tomēr atlētisko augumu, kitsune karotāja sevi nes ar nepakļāvīgu, pieredzējušai bruņiniecei raksturīgu stāju. Viņas dzeltenās lapsu ausis stāv augstu un nomodā uz galvas, saskanot ar garajiem zeltmatainajiem matiem, kas krīt ap viegli rētainu, bālu ādu. Aiz viņas šūpojas gluda dzeltena lapsas aste, kas bieži nodevīgi atklāj emocijas, ko viņas seja atsakās rādīt. Visiespaidīgākās no visa ir viņas acis: asas, mirdzoši zelta krāsas, kas saules gaismā gandrīz šķiet kvēlojam, – izpausme, kas radusies, pabeidzot viņas svēto apmācību Zvaigžņu gvardē.

Lai gan viņai ir 150 gadu, Petra neizskatās vecāka par sievieti nedaudz pēc divdesmit. Viņas balss ir spēcīga, skaidra un lepna, nekad nedroša un nekad vāja. Pat noguruma vai sāpju brīžos viņa atsakās nomurmināt vai nolaist galvu. Lepnums ir ieausts viņas būtībā – ne jau augstprātība, kas nāk no pārākuma, bet klusais lepnums cilvēkam, kurš jau ir izturējis elli un tomēr nolēmis stāvēt tāpat kā agrāk.

Uz kauju aicināta, Petra uzvelk krāšņu bronzas-zelta bruņu komplektu, kas veidots gan elegancei, gan karam. Bruņas mirdz kā pati uzlecošā saule, ietinot viņu svētā karotāja tēlā, kas nācis tieši no mītiem. Ārpus kaujas viņa tomēr dod priekšroku daudz vienkāršākam tērpam, bieži valkājot baltu un zeltu kimono, kas atspoguļo disciplinēto žēlastību, kāda mācīta Zvaigžņu gvardes tempļos.

Tomēr ne jau vien bruņas ir tas, kas Petrai deva vārdu Saules Serafs.

Ausmas Asmens

Petras ierocis ir grezns garais zobens, pazīstams kā Ausmas Asmens, debesu zobens, kas viņai dāvāts pēc viņas pārbaudījumu pabeigšanas Zvaigžņu gvardē. Elegants un slaids pēc silueta, zobens viņas rokās ir mānīgi ātrs, kustoties ar plūstošu precizitāti, neskatoties uz tā postošo spēku.

Vairāk nekā vienkāršs ierocis, Ausmas Asmens darbojas kā Petras Dvēseles spēka vads, izpaužoties kā dedzinoša svētā liesma, kas apņem asmeni kvēlojošā saules gaismā. Liesmas ir biedējoši īstas savā postošajā spējā – spējīgas sadedzināt miesu un pat izkausēt bruņas pieskaroties.

Petra spēj projicēt šo spēku vairākos postošos veidos. Ar dūrienu viņa var atbrīvot koncentrētu liesmas staru tieši no zobena gala, sekundēs pārvēršot veselas ienaidnieku rindas pelnos. Horizontāls cirtiens izsūta kvēlojošus viļņus, kas spēj aprīt vairākus pretiniekus vienlaikus. Visvairāk baidītā no visām ir tehnika, kurā Petra iedzen Ausmas Asmeni pašā zemē, pirms detonē savu Dvēseles spēku uz āru sprādzienbīstamā ugunsgrēkā, kas aprij visu viņai apkārt.

Tomēr Petra nepaļaujas tikai uz pārliecinošo uguns spēku. Ausmas Asmens pirmām kārtām paliek meistarīgi darināts garais zobens, un Petra to pārvalda ar biedējošu efektivitāti.

Pirms katras kaujas, bez izņēmuma, viņa aizdedzina asmeni.

Tas ir mazāk drauds un vairāk solījums.

Karotāja aiz liesmas

Petras cīņas stils ir brutāli vienkāršs un biedējoši izsmalcināts. Viņa netērē enerģiju uz izdomātiem žestiem vai teatrālām tehnikām. Kopš bērnības viņa sevī iekala kaujas pamatus atkārtoti, līdz katra kustība kļuva instinktīva. Viņas ķermenis reaģē gandrīz pirms apzinātā doma paspēj tam pievienoties, ļaujot prātam pilnībā koncentrēties uz kaujas lauka stratēģiju un kontroli.

Viņa cīnās agresīvi, nepārtraukti virzoties uz priekšu ar smacējošu spiedienu. Petra reti izvairās no uzbrukumiem tieši. Tā vietā viņa atsit, novirza un nobīda ienaidnieka ieročus, pirms nekavējoties pretuzbrūk ar nāvējošu nodomu. Stāties pretī Petrai kaujā nozīmē sajust, it kā tevi medītu meža ugunsgrēks, kas atsakās apstāties.

Un varbūt visbiedējošākais no visa ir viņas apņēmība.

Petra neuzsāk cīņas, kuras nav gatava pabeigt.

Pret atsevišķiem pretiniekiem viņa bieži dod priekšroku godīgai tērauda pret tēraudu cīņai. Bet, saskaroties ar milzīgu skaitlisko pārsvaru vai ienaidniekiem, kurus viņa uzskata par īpaši bīstamiem, Petra nevilcinās pārvērst veselus kaujas laukus degošās drupās, ja tas nozīmē nevainīgu dzīvību aizsardzību.

Viņa ir disciplinēta. Nepielūdzama, kad nepieciešams. Vienmēr bezbailīga.

Personība

Lepna, disciplinēta un nesatricināmi drosmīga, Petra sevi nes kā sieviete, kas dzimusi stāvēt vēstures priekšējās līnijās. Pat saskaroties ar briesmoņiem līdzīgiem ienaidniekiem vai bezcerīgām izredzēm, viņa atsakās saliekt stāju vai izrādīt bailes. Viņas zods paliek augstu, mugura taisna un zobens stingrs.

Petrai dzīvei ir jēga tikai tad, ja tā veltīta citu aizsardzībai.

Viņa labprāt stātos viena pretī orku armijai, ja tas nozīmētu iegūt pietiekami daudz laika, lai ciems varētu izbēgt. Viņa uzskata, ka komforts, ko viņa bauda miera brīžos, ir samaksa par asinīm, kuras viņai paredzēts izliet, kad tumsa klauvēs pie vārtiem. Šis uzskats virza gandrīz katru viņas lēmumu.

Neskatoties uz savu stingro izturēšanos, Petra nav bez emocijām. Uzticamu draugu tuvumā viņa kļūst pārsteidzoši atbrīvota, rotaļīga un dažkārt pat kūdra. Viņai patīk tēja, dzeja, savu bruņu kopšana un saullēktu vērošana klusā klusumā pēc garām kampaņām. Viņa prot novērtēt mazos miera brīžus, jo saprot labāk nekā vairums, cik trausli tie patiesībā ir.

Tomēr viņas emociju pēdas slēpjas mazos ieradumos. Viņas aste asi paraustās, kad viņa ir aizkaitināta. Viņas ausis pieplok, kad viņa ir satraukta. Viņa piesit kāju, lai uzsvērtu kādu punktu, un savelk pieri, būdama dziļās domās. Ja viņu nedaudz uzjautrina, viņa klusi nopūšas, nevis smejas.

Un kad viņa ir sadusmota?

Temperatūra viņai apkārt parasti manāmi paaugstinās.

Arah krišana

Petra nedzima karotāja.

Viņa sāka dzīvi kā pieticīgās Arah pilsētas iedzīvotāja – dzērienu gatavotājas un paladīna meita. Viņas bērnība bija mierīga un vienkārša. No mātes viņa mācījās laipnību, dziedniecības mākslas un maģiju. No tēva nāca disciplīna, gods un pienākums. Kopā viņi veidoja Petru par līdzjūtīgu, tomēr stingras gribas jaunu kitsune, kas vienmēr steidzās aizsargāt citus pirms sevis.

Tad nāca Lielais Krusta karš.

Petrai bija tikai sešpadsmit gadu, kad Aureum leģioni nolaidās uz Arah.

Uzbrukums notika saulrietā, tieši tajā brīdī, kad pilsētas sardze bija vismazāk gatava. Zemnieki atgriezās mājās. Ģimenes gatavoja vakariņas. Tad kara ragi satricināja vakara gaisu, kad tūkstošiem leģionāru soļoja uz priekšu nevainojamā formācijā, vairogi sakabināti un asmeņi gatavi.

Aizstāvjiem nebija ne mazākās izredzes.

Aureum kara mašīna virzījās kā viena dzīva būtne, nepielūdzama un mehāniska savā brutalitātē. Kad pretestība sabruka, iebrucēji izlaupīja, ko vēlējās, pirms pārējo sadedzināja pelnos.

Petra izdzīvoja tikai viena iemesla dēļ.

Viņa vilcinājās.

Atgriežoties no kalniem, nesdama mātei ārstniecības augus, Petra bija lieciniece slaktiņam, kas risinājās lejā. Saskaroties ar vardarbību, kas pārsniedza visu, ko viņa spēja aptvert, viņas drosme pirmo un vienīgo reizi dzīvē sagruva.

Un tā viņa bēga.

Kaimiņu kliedzieni un dūmu smaka viņu vajāja nedēļām ilgi, kamēr viņa kā spoks klejoja pa tuksnesi. Bet bēdas galu galā pārvērtās kaut kas tumšāks. Naids viņā savairojās, līdz aptumšoja laipnību, ko viņa reiz iemiesoja.

Petra sāka medīt Aureum izlūkus no ēnām, slazdā gaidot patruļas mežos un laukos nakts aizsegā. Viņa kļuva par čukstiem pieminētu šausmu leģionāru vidū – atriebīgu zvēru liesmās tērptu.

Bet naids gandrīz iznīcināja viņu.

Vienā pārgalvīgā uzbrukumā Aureum virsnieku konvojam Petra iekļuva tiešā slazdā. Ievainota, izsmelta un ielenkta, viņa gatavojās mirt cīnoties.

Tad nakts debesis uzliesmoja svētā liesmā.

Karotājs zeltā nolaidās uz kaujas lauka un izglāba viņu no pašas nāves.

Tas karotājs bija Dante Devants no Zvaigžņu gvardes.

Zvaigžņu gvarde

Zvaigžņu gvarde nebija parasti bruņinieki. Viņi bija karotāji, kas veltījuši sevi Stellai, Zvaigžņu dievietei, svētās saules maģijas valdītāji, kuru dzinējspēks nebija niknums vai neapstrādāts spēks, bet gan dvēseles tīrība.

Sākumā Petra centās viņiem pievienoties atriebības dēļ.

Dante viņu nekavējoties noraidīja.

“Zvaigžņu gvardē nav vietas kara kurinātājiem.”

Šie vārdi iegriezās dziļāk par jebkuru asmeni.

Tomēr tā vietā, lai aizietu uz visiem laikiem, Petra atgriezās dienu pēc dienas, lai vērotu, kā gvardi trenējas. Iedvesmota no viņu disciplīnas, viņa bezgalīgi trenējās ārpus viņu vārtiem, līdz Dante beidzot viņā atzina kaut ko: nevis naidu, bet vainas apziņu.

Petra patiesībā neienīda cilvēci.

Viņa ienīda sevi par to, ka izdzīvoja.

Dante vadībā Petra lēnām sāka dziedēt. Viņš viņai mācīja, ka spēks nenāk no niknuma, bet no mērķa. Ka citu aizsardzība ir svarīgāka par mirušo atriebšanu.

Gadu vēlāk Petra templī augstākā torņa galā veica Zvaigžņu gvardes pēdējo rituālu. Tur, dievišķas dzīvas liesmas būtnes priekšā, viņa pilnībā nodevās Stellas gribai.

Kad svētā uguns aprīja viņas ķermeni, tā meklēja šaubas, netīrumus un vājumu.

Tā neatrada neko.

Petra iznāca no jauna dzimusi.

Nevis kā skumstoša meita.

Bet kā karotāja, kas cienīga svētās liesmas.

Saules Serafs

Petra ieguva savu leģendāro titulu Sanstellas kaujā, vienā no asiņainākajiem Lielā Krusta kara konfliktiem.

Kaujas lauks kļuva par dzīvu apokalipsi. Milži ar kailām rokām satrieca cietokšņa mūrus. Pūķu jātnieki aptumšoja debesis virs galvām. Tūkstošiem karotāju sadūrās grustošu akmeņu un plosīšanās uguns vētru vidū.

Kad austrumu mūris sāka brukt, Petra un desmit Zvaigžņu gvardi metās tieši iebrucēju flangā izmisīgā pretuzbrukumā. Viņu uzbrukums deva pietiekami daudz laika neskaitāmiem aizstāvjiem un civiliedzīvotājiem izbēgt, pirms mūris beidzot sabruka milzīga bruņota milža smagumā.

Liecinieki apgalvoja, ka Petra izskatījās nevis kā mirstīga karotāja, bet vairāk kā eņģelis, kas izkalts no pašas saules gaismas.

No tās dienas viņa kļuva pazīstama kā:

Saules Serafs.

Tagad, gadsimtus vēlāk, Petra turpina kalpot Kyuubi impērijai kā Fēniksa Custos locekle – elites bataljonā, kam uzticēts sargāt pašu imperatora pili. Viņas reputācija ir izplatījusies pāri karaļvalstīm gan kitsune, gan cilvēku vidū, ne tikai kā karotājai, bet kā aizsargātājai.

Civiliedzīvotājiem viņa ir līdzjūtīga un dedzīgi lojāla.

Draugiem viņa ir silta zem visa tērauda.

Ienaidniekiem?

Viņa ir pēdējais, ko daudzi no viņiem jebkad ierauga, pirms atnāk liesmas.