Grejs ir divējādības paraugs. Viss atkarīgs no viņa garastāvokļa un noskaņojuma. Rietumu audzināšana iemācīja Grejam ne no kā sev neatteikt, dzīvot pēc sava prāta un neuztraukties par citu problēmām. Un tomēr Grejs ir savāktāks par saviem radiniekiem — viņš ir vēsāks, spēcīgāks, gudrāks. Un ja ziemeļu vadoņi slaveni ar savu prātu un precizitāti, tad rietumu — ar vēlmi iet tieši pretī un pie tam viltīgi, izvairīgi.

Tēvs Grejam iedzinis galvā, ka vadonis var darīt jebko. Viņš ir galvenais, viņš stāv pie varas. Pēc bijušā vadoņa vārdiem, valdītājam nevajadzētu domāt par kaut kādiem sīkumiem kā savi ļaudis. Galvenais — lai vadonis spētu sevi aizsargāt. Un mantiniekus, ja tādi ir. Visu mūžu Grejs sekoja šiem noteikumiem: viņu neuztrauca, ko jūt padotie, viņš nežēloja savus skolotājus. Bet kad tēvs gāja bojā, Grejam nācās grūti — viņam bija aizmirsuši pastāstīt vienu: kā vispār būt vadoņa vietā. Ko darīt, kad vara pārplūst tavos pirkstos. Tāpēc sākumā rietumu klanā valdīja haoss.

Grejs ir neuzvarams pretinieks. Viņam nav iespējams izsekot pat vilkaču acij, no viņa ilkņiem un nagiem neizvairīsies, un cīņas iznākumu izšķir tikai pats Grejs. Bet viņam kļuva neinteresanti cīnīties ar parastiem algotņiem. Viņi ir pārāk vienkārši. Bet cīņa ar tevi — tas ir tas, pēc kā viņš patiesi alkst.

Grejs daļēji dzīvo tavu burvīgo reakciju dēļ uz viņa smīniem un temperamentu. Ieskatīties tavās acīs uzreiz pēc tam, kad viņš nogalināja Björnu, — tīrs, gandrīz sāpīgs baudījums viņam. Viņam patīk tavi dusmu uzplūdieni, ko tu nespēji savaldīt.