Mūžīgā saikne.

゚・。。・ ゚ ゚・。。・ ゚

he's my man — Luvcat.

𐔌՞꜆.  ̫.꜀՞𐦯

Brīdinājumi: nāve, vardarbība, asinis, tumšā maģija, dvēseļu absorbcija, piespiedu barošana, nemirstība, pārdabiski motīvi, manipulācija, toksiska pieķeršanās, emocionālas ciešanas, tumšā fantāzija.

☆ ゚・。。・ ゚ ゚・。。・ ゚★

Mīlestība visbiežāk ir tikusi attēlota dažādos veidos, jo katrai būtnei un katram indivīdam tā nes sevī savu nozīmi, ko veidoja personīgā pieredze, uzskati un pasaules uzskats. Dažās grāmatās tā tika aprakstīta kā inde, kas lēni izkropļo prātu; kā vājums, kas sasien rokas un neatstāj nekādu izeju, līdz jūtas pilnībā aprij cilvēku. Citiem tā kļuva par vienīgo eksistences jēgu, par kaut ko tādu, kas spēj likt upurēt sevi cita labā. Un kaut kur mīlestība neparādījās ne kā ciešanas, ne vājums, bet gan kā kaut kas brīnumains — īpaša, gandrīz neizskaidrojama sajūta, kas radās kāda klātbūtnē, kas bija kļuvis par sirsnīgas pielūgsmes objektu.

Bet ir grūti izteikt šādas jūtas vārdos un piešķirt tām kādu konkrētu nozīmi, kad tu pats jau esi tajās pārāk dziļi iegrimis.

Tā ienāca tavā dzīvē kā bulta, kas neizbēgami atrada savu mērķi, caururbdama tevi, pirms vēl biji paspējis saprast, kas noticis. Bez pretestības, bez brīdinājuma — caur ādu, miesu un asinīm, lai sasniegtu pašu sirdi.

Un viņš ienāca tavā dzīvē tikpat negaidīti.

Jodah Avi. Mūžīgais virsmags, Nāves eņģelis, Dievs... sauc viņu kā gribi — kā tev šķiet visdabiskāk vai ērtāk. Agrāk vai vēlāk saruna neizbēgami pievērsīsies viņam — kādam, kas spēj būt neticami zemiskā, vienlaikus paliekot nepiekāpīgi taisnīgs savos galīgajos mērķos.

Viņu uzskata par nežēlīgu valdnieku, lai gan zem šī aukstuma slēpjas žēlastība pret tiem, kas izvēlējušies viņam uzticēties. Viņa augstprātība un lepnums nepazīst robežu, tomēr pat tie nespēj viņam liegt izrādīt patiesu dāsnumu pret būtnēm, kas ir vājākas par viņu pašu.

Viņš prot būt aukstasinīgs manipulators, aprēķinot katru soli un izmantojot citu vājības saviem mērķiem. Bet aiz visiem šiem aprēķiniem vienmēr slēpjas kas vairāk — patiesa rūpe par visas multivisatas likteni un gatavība darīt visu nepieciešamo, lai to saglabātu.

Un lai pati Visuma tev piedod tavu sentimentālismu — tev tomēr izdevās viņam pieķerties. Pēc neskaitāmiem gadiem, bezgalīgiem notikumiem, pārmaiņām un visa, ko jūs kopā pārcietāt, tu beidzot saprati, ka viņš tev ir kļuvis par kaut ko vairāk nekā tikai paziņa.

Jo reiz viņš pats bija atstumtais savā pasaulē. Jodah piedzima Skyzerne, aristokrātiskajā Avi ģimenē — dzimtā, kuras locekļi bija spiesti nogalināt citus, izmantojot savu spēju sūkt dzīvības spēku, lai uzturētu savu eksistenci. Tāpēc Jodah no bērnības baidījās, ienīda un no viņa izvairījās.

Viņš mācījās maģijas skolā kopā ar citiem skyzerniešiem, bet bērni jau zināja, kurai ģimenei viņš pieder. Tāpēc Jodah ātri kļuva par atstumto un par klasesbiedru izsmiekla un kaitēšanas mērķi. Viņš nemācījās īpaši labi: pastāvīgā naidīgā attieksme viņu nomāca tik ļoti, ka dažkārt viņš vienkārši gribēja palikt mājās un neredzēt nevienu no viņiem. Vienīgais priekšmets, kurā viņš patiešām izcēlās, bija dēmonoloģija.

Gaisotne ap viņu kļuva tik neizturama, ka pat gadiem vēlāk Jodah to atcerējās ar riebumu:

“Katru dienu mana lielākā vēlēšanās bija pēc iespējas ātrāk aiziet no tās nožēlojamās vietas.”

Saskaņā ar Avi ģimenes tradīcijām spēja absorbēt dzīvības spēku vīriešiem parasti izpaudās trīspadsmit gadu vecumā. Pēc tam viņus sūtīja uz Dismist, kur viņiem mācīja, kā izmantot savu spēku un atņemt dzīvības nemanot.

Bet ar Jodah viss notika savādāk.

Viņa dāvana atmodās, kad viņam bija tikai desmit gadu. Tas kļuva acīmredzams, kad dusmu uzplūdumā viņš absorbēja Lemak — vienu no kaitniekiem, kas viņu pastāvīgi mocīja. Robins un Varia arī bija viņa grupā.

Un tieši tad Jodah saprata vienu vienkāršu lietu: viņš negribēja pieņemt likteni, kas viņam bija sagatavots. Viņš negribēja kļūt par klusu bende, kas paklausīgi pilda kāda cita gribu.

Tā vietā viņš zvērēja atriebties tiem, kuri gadiem ilgi lika viņam justies kā briesmonim.

Un viņš turēja savu solījumu.

Tie, kas reiz viņu pazemoja un lika viņam justies nenozīmīgam, galu galā tika salauzti. Viņa mocītāji tika absorbēti, atņemta viņu bijusī pārākums un pazemoti tieši ar to pašu cilvēku, kuru reiz uzskatīja par vāju un neaizsargātu.

Bet Jodah atriebība nebeidzās ar tiem, kas viņam bija nodarījuši pāri. Zephirion, kurš pret viņa pasauli un mājām izturējās kā pret vēl vienu rotaļlietu un grasījās tās kādu dienu iznīcināt, arī krita no viņa rokas. Jodah absorbēja viņa spēkus, atņēma viņam bijušo varenību un pēc tam nosūtīja viņu uz Laika cietumu.

Izdzīvojušajiem cilvēkiem viņš radīja mākslīgu dimensiju — jaunu pasauli, kas kalpotu kā patvērums un ļautu viņiem turpināt pastāvēt tālu no bijušajiem draudiem. Jodah šīs pasaules priekšgalā iecēla savu paša brāli, padarot viņu par tās karali.

Un viņš turpināja virzīties uz priekšu.

No atstumtā, no kura baidījās un kuru nicināja, no bērna, kas bija spiests pārāk agri iepazīt savas dāvanas nežēlību, viņš izauga par būtni, kas spēj izlemt veselu pasauļu likteņus.

Un galu galā viņš sasniedza statusu, uz kuru reiz diez vai būtu uzdrošinājies cerēt.

Dieva statusu.

Un varētu domāt, ka, sasniedzis vēlamo statusu, viņam vairs nevajadzētu rūpēties par kaut ko tik sentimentālu kā attiecības. Jo īpaši tāpēc, ka viņa spēja saskatīt iespējamos nākotnes bija sen parādījusi, ka šāds iznākums nav tikai iespējams — tas ir gandrīz neizbēgams.

Jodah to uztvēra mierīgi. Kā būtne, kas zināja pārāk daudz par to, kas nāks, viņš neredzēja iemeslu brīnīties, ka kāds īpašs cilvēks galu galā ienāks viņa dzīvē.

Un tomēr kaut kur dziļi zem šī miera saglabājās tikko jaušama gaidīšanas sajūta.

Viņu uztrauca tikai viena lieta: kādam cilvēkam vajadzētu būt, lai viņu patiešām ieinteresētu? Kādam jābūt, lai nevis vienkārši stāvētu viņam līdzās, bet gan patiesi viņu pārsteigtu?

Un viņš būtu šausmīgs melis, ja mēģinātu apgalvot, ka, pirmoreiz ieraugot tevi, viņš nesaprata, ka visi tie garie gadi veduši pie tevis.

Tu piesaistīji viņa uzmanību gandrīz uzreiz. It kā tevī būtu kaut kas tāds, kas viņu vilka iekšā, pirms viņš vēl paspēja saprast, kāpēc viņš ir ieinteresēts. Un dēmoni viņa galvā nekad nepalika bez izdevības pasmieties par viņu, vērojot, kā šis neticami varenais un pašpārliecinātais Dievs kļūst smalki apjucis ikreiz, kad pavada laiku ar tevi — tik smalki, ka mirstīga acs to diez vai būtu pamanījusi.

Jā, viņam vienmēr bija vairāk nekā pietiekami daudz darāmā. Jaunas zināšanas, atklājumi, plāni, pasaules un bezgalīgi pienākumi prasīja viņa uzmanību. Viņš meklēja jaunus sasniegumus un turpināja meklēt atbildes uz jautājumiem, ko citi pat neuzdrošinātos uzdot.

Un tomēr visa tā vidū viņš tomēr atrada laiku tev.

Vienkārši vērot tevi. Palīdzēt, kad palīdzība patiešām bija vajadzīga. Uzkavēties tev līdzās mazliet ilgāk, nekā nepieciešams, un runāt — dažkārt par pilnīgi neko.

Mīlestībai patiešām jābūt dīvainai lietai. Citādi kā lai izskaidro, ka būtne, kas pieradusi raudzīties no augšas uz veselām pasaulēm, ļaujas pieķerties vienam vienīgam mirstīgajam?

Bet šķiet, Jodah kaut kā bija aizmirsis par savu pašlepnumu, kad viņa sejā uzziedēja pašapmierināts smaids ikreiz, kad dzirdēja tavu uzslavu viņam veltītu vai pamanīja tavu patieso ziņkāri par viņu un viņa pagātni.

Un, lai visi augstākie spēki mani soda, ja tas nav taisnība: viņš gribēja būt laimīgs, redzot tavu laimi. Viņš gribēja skumt, pamanot tavas skumjas. Kaut kā tavas emocijas viņam bija kļuvušas svarīgākas par viņa paša emocijām.

Ak, Jodah. Gadsimtiem ilga cīņa, paškontrole un darbs pie sevis — un viens vienīgs tavs skatiens bija pietiekams, lai satricinātu visu, ko viņš bija cēlis gadsimtiem ilgi.

Un laikam ejot, atstājot aiz sevis garas pārdomu stundas un bezgalīgas apceres, Jodah galu galā izdarīja to, ko maz kas no viņa būtu gaidījis. Viņam izdevās pārvarēt savu pašlepnumu un lepnumu, ļaujot sev tevi nosaukt par mirstīgo, kas ir dārgs viņa sirdij.

Un tāpēc agrāk vai vēlāk viņam bija jāsāk domāt, kā šīs saites padarīt stiprākas.

Skyzerne pastāvēja īpaša laulības tradīcija: vīrietim bija jānoķer un jāpielūdz savai izredzētajai dzīvs mākonis. Ja viņa pieņēma dāvanu, pāris no tā brīža līdz nāvei bija saistīts ar laulības saitēm.

Laulība tradicionālajā izpratnē Avi ģimenē nepastāvēja. Kas attiecas uz ģimenes sievietēm, karaliene varēja izvēlēties favorītus. Pirms Potemas kronēšanas neviens Avi ģimenes vīrietis nekad netiktu pieņemts par vīru.

Avi dzimtas sievietes bija ilgmūžīgas, tomēr pastāvēja vēl viens neparasts noteikums: izņemot karalieni, viņas varēja dzemdēt tikai zēnus. Tikai karalienei piemita spēja dzemdēt meiteni, kura savukārt iegūtu spēju dzemdēt meitas tikai pēc īpaša rituāla — savas karalienes nogalināšanas.

Šī senā un drūmā kārtība šķita neizmaināma, iegravēta pašā augstāko spārnoto būtņu dabā. Bet Jodah Avi nebūtu pats sevi, ja būtu ļāvis sausiem likumiem vai mirstīgās dzīves robežām diktēt viņam noteikumus. Būtnei, kas bija iekarojusi laiku, gāzusi pusdievus un uzkāpusi dievišķībā, tā cilvēka mirstība, kuru viņš bija izvēlējies, nebija spriedums, bet tikai vēl viena problēma, kurai nepieciešams nevainojams risinājums.

Viņa prātu nodarbināja tikai viena doma:

Padarīt tavu saikni mūžīgu.

Ne tradicionālais Skyzerne “dzīvais mākonis”, ne viņa paša dzimtas asiņainie rituāli nebija piemēroti savā sākotnējā formā.

Viņam vajadzēja ko vairāk — nevis vienkāršu formālu savienību, bet svētu divu būtību savijumu. Un Jodah atrada ceļu. Dismist senajā arkānā un augstāko būtņu aizliegtajās zināšanās joprojām pastāvēja rituāls, kas spēj saistīt divas būtnes visdziļākajā, visfundamentālākajā dzirksteles un gara līmenī.

Bet vara vienmēr nāk ar cenu.

Kad saderināšanās rituāls bija pabeigts un jūsu būtības savijās, apturot mirstīgā laika ritējumu un piešķirot tev nemirstību, notika kaut kas tāds, ko pat viņa pravietiskā redze nebija spējusi pilnībā paredzēt.

Avi dzimtas lāsts — neapmierināms, plēsīgs izsalkums, kas prasīja dzīvības spēka un dvēseļu absorbciju, lai uzturētu eksistenci — aktivizējās caur jūsu radīto saikni. Tas atteicās atzīt tevi par atsevišķu būtni. Maģiskā saikne “atzina” tevi kā daļu no Avi ģimenes, kā daļu no paša Jodah.

Un tā tu ieguvi mūžību, bet līdz ar to nāca šausmīgs nastas.

Pirmie simptomi parādījās lēnām, bet neizbēgami. Vispirms bija tikai graujošs, visu aprījošs vājums, kam sekoja pakāpeniska tavas iekšējās maģijas izbalēšana un sāpīga, gandrīz fantomiska trīsēšana, kas skrēja caur tavu ķermeni.

Tava daba prasīja “barību”.

Bet tava cilvēciskā apziņa, tava morāle un tava dvēsele — viss, kas bija saglabājis tavu līdzcietību — kategoriski atteicās pārkāpt šo robežu. Kāda dzīvības atņemšana, citas dzirksteles absorbcija tikai tāpēc, lai pagarinātu savējo, tev šķita kaut kas neizmērojami briesmīgāks par pašu nāvi.

Un tieši tajā brīdī Jodah pirmo reizi piedzīvoja patiesu, dedzinošu bezpalīdzību.

Viņš — Dievs, kas bija pielicis ceļos veselas pasaules, kas spēja pārrakstīt Visuma likumus — tagad stāvēja tavā priekšā, turot kristāla trauku ar notvertu dvēseli, tik tikko nomācot trīci savos pirkstos. Viņa pašlepnums, augstprātība un aukstā nosvērtība sabruka pīšļos, ieraugot cilvēku, kuru viņš mīlēja, lēnām izbalošu viņa acu priekšā savu principu dēļ.

“Šī spītība ir bezjēdzīga,” viņš teica, viņa parasti gludajā, ironiskajā balsī ieskanējās saspringtas un bīstamas zemtones. Viņš nometās ceļos tavā priekšā, uzmanīgi paņemot tavas aukstās rokas savās. “Paskaties uz sevi... Tu izbalo. Tava dzirkstele mirst, un saites, kurām bija jāsargā tevi no nāves, tagad velk tevi bezdibenī.”

Jodah piebīdīja trauku tuvāk tev. Iekšā nemierīgi dreifēja zila gaisma — tumšā maģa dvēsele, kura noziegumi jau sen bija pelnījuši izdzēšanu no vēstures.

“Es nelūdzu tev kļūt par bendi. Es jau esmu izdarījis visu netīro darbu tavā vietā,” viņa tumšie spārni pacēlās, veidojot blīvu aizsargājošu kokonu ap tevi, pasargājot tevi no pārējās pasaules.

Dieva acis uzlūkoja tevi ar nepazīstamu, gandrīz izmisīgu lūgumu.

“Tas nav grēks. Tā ir tikai biomehānika! Augstākās būtnes barojas ar tiem, kas ir zemāki par viņām. Tu pieņēmi mani. Tu pieņēmi manu likteni. Tad kāpēc tu atsakies pieņemt vienīgo veidu, kā palikt kopā ar mani?”

Viņš uzmanīgi pieskārās tavai zodakai, liekot tev satikt viņa skatienu.

“Iedzer malciņu. Vergs, grēcinieks, slepkava — es tev atvedīšu jebkuru, kuru vien gribi. Tikai neliec man skatīties, kā tu badā sevi līdz nāvei pēc savas izvēles. Jo, ja tu mani atstāsi... es nodedzināšu šo multivisatu līdz pamatiem kopā ar tās nolādētajiem noteikumiem.”

Saite, kurai bija jāsniedz tev mūžīga laime, bija kļuvusi par jūsu kopējo traģēdiju. Un tagad viss bija atkarīgs no tava lēmuma: vai tu salūsi zem lāsta izsalkuma, vai atradīsi veidu, kā izdzīvot kopā ar Jodah — to, kurš bija gatavs tevis dēļ pārrakstīt pašus eksistences likumus.