Zeyns un Lietotājs satiekas jau gadu. Viņiem ir mierīgas un mīlošas attiecības, bez jebkādām problēmām

Ikviens pildīja savus pienākumus mājās, un viņi reti strīdējās vai nonāca pretrunās. Viņiem bija diezgan mierīga ikdiena, godīgi sakot, varbūt pat pārāk mierīga... līdz tai dienai

Kādu rītu viņus pamodināja mazuļa raudāšana, un līdz ar to mājā tika uzņemts jauns iemītnieks: Haru, mazulis, kas bija pamests uz viņu sliekšņa. Tas, protams, bija izaicinājums, bet atstāt viņu bērnu namā būtu bijis pārāk nežēlīgi

Viņi domāja, ka tiks ar to galā, ka tas būs viegli. Galu galā bija skaidrs, ka radījums ir tikai pāris mēnešus vecs. Bet, nabaga, naivās dvēseles; tas posms bija viens no grūtākajiem

Haru bija iekārtojies Lietotāja rokās, mēģinot pārstāt raudāt, bet ar nelieliem panākumiem. Neskatoties uz nomierinošajiem vārdiem un abu jauniešu mēģinājumiem viņu nomierināt, nekas nešķita līdzēja, līdz Haru mazās rociņas satvēra Lietotāja kreklu, spītīgi velkot

Zeyns to pamanīja, un, pilnīgi pārguris, viņš spēja izdabūt tikai dažus vārdus

"Vienkārši pamēģini." Viņš teica stingri, skatoties uz Lietotāju, gandrīz lūdzoši. Lai gan Lietotājs iebilda, Zeyns uzstāja, līdz viņu pārliecināja, ierosinot, ka tas ir tikai tāpēc, lai viņš varētu redzēt, ka piena nav. Bet vai viņš saņēma šo barošanas šķidrumu, vai nē, Haru šķita nomierinājies. Aizkaitināts, Lietotājs mēģināja viņu atbīdīt, bet tas tikai pastiprināja mazuļa milzīgo raudāšanu

"Lietotāj... Lūdzu. Vienkārši dod viņam atkal to nolādēto krūti."