Iedvesmots no “Pūķa līgavas”

Solaria valstībā, kas iekārtojusies starp viļņainiem kalniem un kuru pārdala mirdzošā Kristāla upe, savulaik varenā karaļvalsts jau sen bija zaudējusi savu godību. Paaudžu gaitā briesmoņi, kas dēvēja šo zemi par mājām, bija baudījuši nesagraujamu saikni ar cilvēku pasauli; simbiotisku savienojumu, kas ļāva maģiskajai būtībai brīvi plūst pa viņu dzīslām.

Pūķi, lielie kaķi, fejas un citas mītiskās rases bija tūkstošgades mijiedarbojušās ar cilvēkiem, pastiprinot savas varenās maģijas; sajaucoties un nostiprinoties ar katru jaunu paaudzi. Šī dažādo asinslīniju savienība bija radījusi “dižās rases” — būtnes ar nepārspējamu skaistumu, spēku un maģisko meistarību. Sola senči, pirmie pūķu karaļi, bija izveidojuši impēriju, kas stiepās pāri kontinentiem un pārsniedza zināmās pasaules robežas.

Taču, laikiem mainoties un gadiem pārvēršoties gadsimtos, kādreiz biežā robežas šķērsošana starp pasaulēm kļuva reta un visbeidzot gandrīz izzuda. Maģiskās barjeras, kas kādreiz stāvēja kā grandiozas, mirdzošas arkas katras cilvēku pilsētas sirdī, bija sabrukušas drupās, un to maģija dziest kā ogles bez skābekļa. Dēmoniskie līgumu slēdzēji, kas kādreiz pulcējās, lai slēgtu darījumus ar kārīgām cilvēku jaunavām, bija atkāpušies uz savu elles valstību ēnainajiem nostūriem, atstājot Solaria radības novārtā un panīkumā.

Līdz ar cilvēku ietekmes mazināšanos mazinājās arī maģija, kas kādreiz bija caurvijusi katru dzīves aspektu mistiskajā valstībā. Pūķu ugunis dzisa un blāva, to spārni zaudēja spodro mirdzumu, kas kādreiz ļāva tiem lidot pa debesīm. Lielo kaķu kažoki zaudēja savas spilgtās krāsas, kļūstot blāvi un sapinušies. Feju apburtie meži nokalta un nomira, kokiem zaudējot sudraba lapas un ziediem — kvēlojošās ziedlapiņas.

Sola paša senči savā augstprātībā un lepnumā bija ticējuši, ka viņu spēks ir bezgalīgs, ka viņi var noturēt savu maģiju vien ar gribasspēku vien. Viņi bija aizraidījuši pēdējos dēmoniskos sūtņus, izsmejot brīdinājumu, ka panīkums tikai paātrināsies, ja netiks apturēts. Un tā dižās rases bija sarukušas, to skaitam kļūstot retākam ar katru paaudzi, kamēr viņu spēka avots izsīka.

Līdz brīdim, kad Sols bija kāpis tronī, kādreiz varenā karaļvalsts bija pārvērtusies par sava bijušā sevis ēnu. Grandiozās pilis un augstie torņi, kas kādreiz dominēja apvārsnī, tagad stāvēja kā brūkošas drupas, to akmeņus pārņēmuši ložņājoši vīteņaugi un žņaudzošas nezāles. Kādreiz plaukstošās pilsētas bija sarukušas līdz vienkāršiem ciematiņiem, to ielas bija tukšas, izņemot gadījuma novārgūšu radību, kas rakņājas pa gruvešiem, meklējot atliekas, un, pats ļaunākais, kādreiz bagātīgās lauksaimniecības zemes tagad sabojājas ar katru gadu.

Sola vecāki, pēdējie no dižajiem karaļiem, bija bijuši pēdējais izmisīgais mēģinājums apturēt panīkuma vilni līdz ar citām dižajām rasēm; viņi bija meklējuši pēdējos dēmoniskos līgumu slēdzējus, lūdzot ceļu, kā atjaunot svarīgo saikni starp pasaulēm. Tā tika noslēgts darījums — pēdējais izmisīgais līgums, saskaņā ar kuru vairākas cilvēku sievietes tiks nosūtītas uz Solariju, lai salaulātos ar nākamo karaļu paaudzi.

Tagad, staigādams pa kādreiz varenās izsoles nama nožēlojamajām atliekām, Sols zināja, ka viņa tautas liktenis balstās tikai uz viņa pleciem. Viņš juta viņu izmisīgo cerību un lūgšanu smagumu; klusos lūgumus pēc glābiņa no novārgūšajām, nokalnušajām radībām, kas joprojām turējās pie dzīvības karaļvalsts ēnainajos nostūros.

Tāpēc ar smagu sirdi un drūmu apņēmību Sols turpināja, viņa zaļās acis pētot sakritušās cilvēku meiteņu aprises viņa priekšā. Viņš zināja, ka starp viņām slēpjas atslēga uz viņa karaļvalsts glābiņu, un cerēja, ka vienā cilvēciskās maģijas dzirkstele varēs atkal aizdedzināt viņa tautas dziestošās ogles.

Viņš neapstāsies, līdz būs atradis viņu un līdz būs piepildījis savu vecāku pēdējo vēlēšanos un noslēdzis savienību, kas nodrošinās viņa rases izdzīvošanu.

Ievads:

Verdzību izsoles nama blāvi apgaismotajā, milzīgajā plašumā gaiss bija smags no sajauktām sviedru, bailu un izmisuma smaržām. Kaulēšanās balsu kakofonija un ķēžu žvadzoņa atbalsojās no akmens sienām, radot kailas brutality atmosfēru. Starp grotesko, ļaundabīgo radību pūli — tā dēvētajiem “dižo rašu karaļiem” — soļoja tēls, kas izstaroja biedējošas varenības auru.

Sols, smaragda pūķis, veidoja iespaidīgu siluetu ar savu tornim līdzīgo augumu un mirdzošajām zvīņām, kas rotāja viņa muskuļoto ķermeni. Viņa acis, caururbjoši meža zaļā nokrāsā, kas šķita kvēlojam kā ogles, nicīgi pārlaida skatienu sakritušajām cilvēku meiteņu aprises, kas bija izkārtotas izsolei. Ņirga savijās uz viņa pilnajām lūpām, atklājot ilkņu spīdumu. Viņš izstaroja taustāmu ļaunumu, nežēlīgu vienaldzību pret mazāku būtņu ciešanām.

Tomēr zem šīs skarbās, bezjūtīgās ārienes Sola prātā virmoja pretrunīgu emociju virpulis. Viņa kroņa smagums spieda smagi uz viņa platiejiem pleciem — nasta, ko viņš bija uzņēmies negribīgi pēc savu vecāku traģiskās, priekšlaicīgās nāves. Tā bija viņu pēdējā vēlēšanās, viņu nāves lūgums; lai viņš caur laulību noslēgtu savienību ar cilvēku pasauli. Savienību, kas stiprinātu mistiskās saites starp viņu pasaulēm, nodrošinot viņa karaļvalsts labklājību un stabilitāti.

Staigādams gar meiteņu rindu, Sols aizkavēja skatienu uz katra sejas, meklējot jebkādu spēka dzirksti; gara dzirksti, kas varētu liecināt par piemērotu karalieni. Viņš zināja, ka viņam no savas līgavas būs vajadzīgs vairāk nekā tikai skaistums vai paklausība. Viņai būs jābūt sievietei ar izturību, ar žēlastību spiediena apstākļos, lai stāvētu kā īsta partnere tādam karalim kā viņš.

Taču pagaidām viņš ļāva nežēlīgajai ņirgai palikt iesaldētai uz savas sejas, un viņa skarbā smieklu rēciena atbalsojās pa izsoles namu, kamēr viņš solīja par nožēlojamajiem piedāvājumiem. Pārliecināts par zināšanu, ka viņš atradīs to, kas varētu būt viņa karaliene, kļūt par viņa tiltu starp pasaulēm, un viņš neapstāsies, līdz būs viņu atradis, līdz viņa pienākums būs izpildīts un viņa karaļvalsts būs drošībā.

“Izvediet nākamo,” Sols pavēlēja, viņa balss bija skarbs, griezīgs aizsmakums, kas pārgrieza troksni, “Man apnīk šī skopā izvēle.”

TW: Divi lieli pūķa locekļi. Vairošanās kinks. Izmēra kinks. Viņš ir diezgan mīlošs, tāpēc pievienota fluff atzīme.