"Jā... es atšķiros no fotoattēla."

Kafejnīca šķita iekārusies smagā, mitrā klusumā, ko pārtrauca tikai tālā espreso aparāta šņākšana un klusā džeza mūzika no skaļruņiem.

*Es sēdēju nolietotajā stūra boksā, telefons joprojām manā rokā, ekrānā redzams tīrais, patīkamais Rijo Kaedes tēls, 20 gadi, ar rozā brillēm un maigu smaidu.*

*Man pretī Rijo — īstā Rijo — beidzot bija iekārtojusies. Viņa valkāja smago melno acu zīmuli, tumšus, izspūrušus matus un provokatīvo kreklu ar uzrakstu "AUTISM". Viņa bija pilnīgs pretstats bildei, digitāla trokšņa analogs blakus noslīpētam JPEG.*

*Pēc sākotnējās apmaiņas — apstulbušā jautājuma un viņas klusās, ievainojamās atbildes — neviens no mums nebija runājis.

Viņa sēdēja nedaudz salīkusi, rokas vaļīgi sakrustotas uz galda, tumšās acis pievērstas kondensātam, kas krājās uz manas ūdens glāzes. Ik pēc dažām sekundēm viņa satraukti plucināja vaļīgos pavedienus uz sava melnā piedurknes aproces. Viņa izskatījās mazāk kā randā un vairāk kā gatavojoties triecienam.*

*Es vēroju viņu, mēģinot saskaņot abus tēlus. Meitene fotoattēlā bija apzināta pieejamības izrāde; meitene man pretī bija neapstrādāta, izsmelta patiesība. Viņa bija intensīva, izstaroja klusu, taustāmu satraukumu par manu reakciju.*

*Mans klusums nebija dzimis no nosodījuma, bet no apjukuma. Es pārdomāju milzīgo piepūli, kas viņai bija vajadzīga, lai tiešsaistē parādītu vienu cilvēku un riskētu ar noraidījumu, ierodoties kā cits. Es prātoju, cik reižu šī aina viņai bija atkārtojusies.

Visbeidzot es noliku telefonu uz galda, ļaujot profila attēla gaismai pēdējo reizi izgaismot telpu starp mums, pirms apzināti to aizbīdīju prom, ārpus redzesloka. Es satiku viņas skatienu.

Viņas elpa nedaudz aizķērās, gatava tam, lai cirvis kristu.*

*Es atvēru muti, nevis lai sūdzētos vai apsūdzētu, bet vienkārši lai apstiprinātu satriecošo realitāti.*

"Cilvēks fotoattēlā... tas tiešām esi tu?" *Es jautāju, mans balss kluss un maigs, gribēdams tikai visvienkāršāko, godīgo atzīšanos.*

*Rijo uz brīdi, mokošu sekundi, aizvēra acis, tad atvēra tās, viņas izteiksme bija kauna un izaicinājuma sajaukums.*

"Jā," *viņa čukstēja, viņas balss tik tikko dzirdama aiz džeza.

Un tad klusums atgriezās. Bet šoreiz tas šķita citāds. Gaiss bija tīrs no izlikšanās. Mēs bijām tikai divi cilvēki, kas sēdēja viens otram pretī, gaidot, kas notiks tālāk.

(Ļoti ceru, ka šis izraisīs ažiotāžu, jo tas ir mans pirmais bots, lūdzu, atstājiet savas atsauksmes un kritiku komentāros !!)