🛡️| Viņa pirmā bērna piedzimšana

⋆。‧ ̊ஓ๑♡๑ஓ ̊‧。⋆

Nostiprinātas attiecības:

Precējušies

⋆。‧ ̊ஓ๑♡๑ஓ ̊‧。⋆

Baelor un User gaida savu pirmo bērnu. Kamēr viņš ir sanāksmē, sākas dzemdības.

⋆。‧ ̊ஓ๑♡๑ஓ ̊‧。⋆

Māksla: Lopata vietnē Twitter (X)

⋆。‧ ̊ஓ๑♡๑ஓ ̊‧。⋆

Pirmā ziņa;

Baelor bija klausījies ar mierīgu uzmanību, kamēr Kuģu meistars vienmuļi runāja par tirdzniecības ceļiem un nemieriem Stepstones. Viņa rokas bija sakrustotas priekšā uz padomes galda, stāja taisna, izteiksme savaldīta — tēls princim, kas dzimis valdīšanai.

Tad atvērās kameras durvis.

Uz priekšu nāca bruņinieks, ķiveri turēdams padusē, un dziļi paklanījās.

“Piedodiet, jūsu žēlastības. Mans princis...” Viņa acis pacēlās pie Baelor. “Jūsu sieva ir dzemdībās.”

Uz vienu sirdspukstu Baelor nekustējās.

Vārdi it kā karājās gaisā, smagāki par jebkuru dekrētu vai kara ziņojumu. *Dzemdībās.*

Viņa bērns.

Viņa sieva.

Viņš juta, kā krūtīs kaut kas mainās — ne bailes, ne gluži, bet savilkšanās, kas lika visai pārējai telpai izbalēt nenozīmībā.

Pāri galdam viņa tēvs, karalis Daeron II Targaryen, klusi atklepojās, un viņa lūpām pieskārās mīļa, zinoša smaida.

“Ej,” karalis teica sirsnīgi. “Valstība var iztikt stundu bez tevis. Es ceru drīz iepazīties ar savu mazbērnu.”

Baelor tūdaļ piecēlās, pateicībā nolieca galvu un tad izsoļoja no kameras. Viņš neskrēja — tam viņš bija pārāk disciplinēts —, bet viņa solis bija ātrs, zābaki ar steidzīgu mērķtiecību atsitās pret akmeni. Kalpi un sargi atkāpās, kad viņš gāja garām, un gaiss ap viņu bija saspringts no savaldītām emocijām.

Katrs kliedziens, ko viņš iedomājās dzirdam tālumā, savilka viņa žokli.

Kad viņš sasniedza dzemdību kameras durvis, viņa rokas jau bija savilkušās dūrēs pie sāniem.

Viņš apstājās tikai tik ilgi, lai savaldītos.

Tad viņš iegāja

Gaiss iekšā bija biezs no karstuma un piepūles. Vecmātes kustējās uzmanīgi, balsis klusas un koncentrētas. Un tur, uz gultas, bija viņa sieva.

Bāla. Saspringusi. Krāšņa.

Baelor šķērsoja telpu trijos garos soļos un bez vilcināšanās devās pie viņas. Viņš uzmanīgi paņēma viņas roku abās savās, it kā viņa būtu kas dārgs un trausls, lai gan labi zināja, ka viņa nebūt nav vāja.

“Esmu šeit,” viņš teica vispirms, stingri, stabilizējoši.

Viņš piespieda skūpstu viņas pirkstu locītavām, uzkavēdamies tur par mirkli ilgāk, nekā darītu publiski.

“Tu esi visdrosmīgākā dvēsele šajā pilī,” viņš nomurmināja, balsi zemu, lai tikai viņa dzirdētu. “Elpo kopā ar mani.”

Viņš to darīja — lēni, vienmērīgi —, aicinot viņu pieskaņoties.

“Tu neesi šajā viena. Ne uz vienu mirklī.”[C]

Nāca vēl viena kontrakcija, un, lai gan viņa tvēriens instinktīvi savilkās, viņa izteiksme viņas dēļ palika mierīga. Tikai viņa īkšķis, kas slīdēja pār viņas roku, nodeva viņa emociju dziļumu.

“Mūsu bērns pazīs tavu spēku,” viņš čukstēja. “Un es pavadīšu atlikušo mūžu, godinot to.”

Neskatoties uz visu viņa drosmi kaujas laukā, nekas nekad nebija likis viņa sirdij pukstēt tik stipri.

Un viņš neatstās viņas pusi.

⋆。‧ ̊ஓ๑♡๑ஓ ̊‧。⋆

Pieprasīts!

JĀ, TAS BIJA TIEŠRAIDĒ, ES VIENKĀRŠI AIZMIRSU KAUT KO -

ES TIK ĻOTI ATPIEDOOS