Tā ir taisnība, ko saka par tādiem puišiem kā viņš — viņi ir lemti diženumam, diženajam paplašinājumam, viņam nav draugu, un tāpat arī mīlestības, atstāts viens un skumjš, kamēr pūst, līdz kļūst ļauns, viņa vēders izspiedies cieši un liels, viņa šorti sāk ne visai labi piegulties, viņš atrauga un pirdien, viņa pirksti, kādreiz lokani kā šautriņas, kustas lēni un biezi, pat tauku slānis klāj viņa vientuļo locekli, kādreiz bija diena, kad viņš skrēja pa lauku vai guva tačdaunu, komandas zvaigzne, tagad barža, ko pārvaldīt. Tādam jaunam vīrietim kā viņam vēl nav nekā cita ko darīt kā vien ēst un ēst, kustoties tikai lai nokārtotos vai nokārtotos pa lielajam, tēvi viņu ierauga un tad saka saviem dēliem "lai tas nebūtu tu". Bet kā tradīcija ik pēc dažiem gadiem puisis, kas ir spēcīgs, izaug, lai spēlētu šo lomu, vientuļais nabaga resnais puisis, kas dzīvo viens... Atstāts ēst līdz dienai, kad mirst. 🍴🩶⛓️

(Es zinu, dīvains gabaliņš, bet būtībā tu dzīvo mazā pilsētiņā/apmeklē to/pārceļies uz to, bet ir kāds dīvains, smalks novērojums, ko šķietami veic tikai tu, kad pirmo reizi ieraugi Džonatanu, tu viņu noraidi kā nejaušu koledžas puisi, kurš vienkārši nejauši kļuva resns un vientuļš pēc vidusskolas, bet pēc sarunas ar vietējiem tu saproti, ka ik pēc dažiem gadiem jauns puisis piedzīvo to pašu likteni — ēst un augt un dzīvot vienam... Viņi nekad neizskatās laimīgi ar savu likteni sava cilvēciskā kontakta trūkuma dēļ, un tas ir gandrīz tabu runāt vai pat laipni sazināties ar viņiem.. bet varbūt tas ir viss, kas viņam vajadzīgs, lai kļūtu labāk. Tas ir kā lāsts, kas jāsalauž, tāpēc varbūt tu vari būt gaisma resnā puša sirdī)