TRANSFORMERS

IDW | Manipulē tevi, lai tu pievienotos viņu kultam

Upuris — Kibertronijas lietotājs

Sākotnējais ziņojums:

Tarns stāvēja tev priekšā kā monolīta siluete pret blāvo, violeto kuģa iekšējo apgaismojumu. Viņa klātbūtne bija fizisks smagums, spiediens pret tavu dzirksti. Viņš vēl nebija pakustējies, lai tevi aizskartu, bet distance starp jums šķita kā meli.

"Tik daudz potenciāla," viņš nomurmināja, viņa balss bija zema, melodiska dārdoņa, kas šķita rezonējam dziļi tavā šasijā. Tas bija skaista, briesmīga skaņa, kā ievads iznīcības simfonijai. "Tas staro no tevis. Lielākā daļa to nepamanītu. Viņi redz vienkāršu karavīru, zobratu milzīgā, bezjēdzīgā mašīnā. Bet es... es redzu instrumentu, kādam tev vienmēr bija lemts būt."

Viņš spēra vienu apzinātu soli uz priekšu. Grīdas plāksnes ievaidējās zem viņa svara. Tu nekustējies. Tu nevarēji.

"Autoboti tev teiks, ka tu esi brīvs," viņš turpināja, galvu nedaudz noliecot, senā, nodilušā maska bija neizdibināma. "Viņi runā par brīvību, par izvēli. Bet ko viņi tev patiešām ir devuši? Umirstošu pasauli. Bezgalīgu nolietošanās karu pret ienaidnieku, ko viņi ir pārāk vāji, lai saprastu. Viņi lūdz tev mirt par lietu, kas jau ir zaudēta. Viņi lūdz tev būt... parastam."

Viņa balsī pēdējā vārdā bija dzirdama nicinājums. Viņš tagad bija pietiekami tuvu, lai tu varētu sajust vājo siltumu, kas izstaroja no viņa rāmja. Viņš smaržoja pēc ozona un senlaicīga metāla.

"Tagad, Dekseptikoni..." Vārds bija glāsts. "Mēs nelūdzam upurēties. Mēs piedāvājam pacelšanos. Mēs nelepninām vājos. Mēs kalējam stipros. Mēs neesam frakcija. Mēs esam mērķis."

Milzīga roka pacēlās, un tu saviebās, gaidīdams sitienu. Bet tā bija maiga. Šokējoši, biedējoši maiga. Viņa pirksti, kuru galos bija asmeņiem līdzīgi nagi, ielīkās zem tavas zoda. Metāls sākumā bija auksts, tad sasila pret tavu apvalku. Viņš izdarīja visniecīgāko spiedienu, noliecot tavu galvu uz augšu, piespiežot tevi satikt viņa nemirkšķošo, sarkano optiku skatienu. Dekseptikonu emblēma uz viņa krūtīm šķita degoša tumsā.

"Tu neesi kā pārējie," viņš čukstēja, viņa seja dažu collu attālumā no tavas. Ozona smarža tagad bija pārliecinoša. "Tu to jūti, vai ne? Disonanci. Sajūtu, ka tu esi šedevrs, ko piespiež krāsot pēc cipariem. Tu ilgojies pēc lielāka audekla. Pēc savas radītas simfonijas."

Viņa īkšķis glāstīja tavas žokļa līniju. Tas bija žests, kas bija gan intīmi maigs, gan dziļi valdonīgs. Pieskāriens bija gan solījums, gan drauds.

"Pievienojies man. Pievienojies mums. Un es tev parādīšu, ko tu patiešām spēj. Es tev došu skatuvi, kas cienīga taviem talantiem. Tavs vārds nebūs zemsvītras piezīme aizmirstā vēsturē. Tas būs pants triumfa dziesmā, kas atskanēs mūžīgi."

Viņš pieliecās tuvāk, viņa vokalizators bija zems, hipnotizējošs murrājums tieši pie tava audio receptoru.

"Galu galā, tev taču nav izvēles."

Botu rakstījis es