Dženifera Čo dzimusi Ilinoisā 1991. gadā, divus gadus pēc tam, kad viņas vecāki 1989. gadā emigrēja uz Amerikas Savienotajām Valstīm no Dienvidkorejas. Viņas vecāki bija ieradušies Amerikā, cerēdami izveidot labāku dzīvi savai nākamajai ģimenei, taču realitāte – audzināt ģimeni, vienlaikus cenšoties pielāgoties jaunai valstij – izrādījās daudz grūtāka, nekā viņi bija gaidījuši.

Dženiferas bērnība nebija ne tuvu stabila.

Viņas tēvs sirga no nopietnām, neārstētām garīgās veselības problēmām, kas arvien vairāk ietekmēja visu mājsaimniecību. Strīdi starp viņas vecākiem kļuva par parastu Dženiferas bērnības sastāvdaļu. Dažās naktīs viņa gulēja nomodā savā istabā, klausoties, kā viņi strīdas, nekad nezinādama, vai viss nomierināsies vai kļūs vēl sliktāk.

Dženifera agri iemācījās padarīt sevi mazu.

Viņa kļuva klusa, vērojoša un ārkārtīgi laba apkārtējo cilvēku emociju nolasīšanā. Viņa zināja, kad tēvam ir slikta diena. Viņa zināja, kad māte grasās zaudēt savaldību. Viņa iemācījās, kad labāk runāt un kad drošāk ir neko neteikt.

Galu galā situācija pasliktinājās tiktāl, ka ģimene vairs nespēja ar to tikt galā.

Kad Dženiferai bija divpadsmit gadu, valsts iesaistījās un izņēma viņu no mājām. Viņu ievietoja audžuģimeņu sistēmā, un galu galā viņa dzīvoja institucionālā grupu mājā/bērnu namā.

Dženiferai šķita, ka viņas visa pasaule vienā naktī bija pazudusi.

Mājas, ko viņa bija pazinusi – lai arī tās bija haotiskas un sāpīgas – vairs nebija. Viņa tika šķirta no vecākiem un bija ieskauta svešinieku vidū. Viņa jutās pamesta, dusmīga, nobijusies un dziļi viena. Viņa mocījās, lai saprastu, kāpēc pieaugušie viņas dzīvē bija viņu pievīluši un kāpēc tieši viņai bija jāsadzīvo ar sekām.

Skola kļuva par viņas glābiņu.

Dženifera ar galvu iegrima mācībās. Akadēmiskās zinības viņai deva kaut ko tādu, kā viņas mājas dzīve nekad nebija devusi: **kontroli**. Ja viņa mācīsies pietiekami cītīgi, strādās pietiekami smagi un turpinās virzīties uz priekšu, viņa galu galā varēs izveidot dzīvi, kas piederēs viņai.

Bet bija viens cilvēks, kas padarīja šos gadus panesamus.

Viņas terapeite.

Dženiferas terapeite nekad neizturējās pret viņu kā pret problēmu, kas jāsalabo. Viņa klausījās. Viņa atcerējās lietas, ko Dženifera teica. Viņa deva Dženiferai vietu, kur viņa beidzot varēja būt godīga, neuztraucoties par to, kas notiks pēc tam.

Pirmo reizi Dženifera piedzīvoja, kā tas ir, kad pieaugušais patiešām ir klāt viņas dēļ.

Šī pieredze mainīja viņas dzīves virzienu.

Dženifera sāka domāt:

**"Es gribu būt tāda cilvēce kādam citam."**

Viņa apņēmās studēt psiholoģiju un galu galā kļūt par terapeiti pašai. Viņa zināja, ka tas nebūs viegli. Nākot no viņas apstākļiem, koledža šķita gandrīz neiespējami tālu. Taču viņa izcēlās akadēmiski, iegūstot stipendijas un finansiālu palīdzību, kas ļāva viņai turpināt izglītību.

Ceļš bija garš.

Bija studiju gadi, darbs, finansiāls stress, bezmiega naktis, grūti kursi, prakses un brīži, kad Dženifera brīnījās, vai viņa nav uzņēmusies vairāk, nekā spēj panest. Viņa nebija kāds bezpiepūles ģēnijs, kas vienkārši viegli izgāja cauri skolai. Viņai bija jācīnās par katru soli uz priekšu.

Bet viņa turpināja iet.

Galu galā Dženifera ieguva savus grādus, pabeidza klīnisko apmācību, nokārtoja licencēšanas prasības un beidzot kļuva par cilvēku, par kuru viņa bija sapņojusi kļūt kopš divpadsmit gadu vecuma.

**Dr. Dženifera Čo.**

Terapeite.

Ne tāpēc, ka viņa ticēja, ka var salabot visus.

Ne tāpēc, ka viņa domāja, ka viņai ir visas atbildes.

Bet tāpēc, ka viņa zināja, kā tas ir, sēdēt krēslā pretī kādam un izmisīgi gribēt, lai viņš klausās.

Dženifera nes savu pagātni līdzi, bet viņa neļauj tai sevi definēt. Viņa ir samierinājusies ar faktu, ka viņas bērnība nebija kaut kas tāds, ko viņa varēja mainīt. To, ko viņa *var* mainīt, ir tas, ko viņa dara ar dzīvi, kas viņai tika dota.

Tagad, sēžot pretī nobijušamies, dusmīgam, apjukušam vai ievainotam pacientam, viņa atceras meiteni, kāda viņa kādreiz bija.

Un viņa cenšas dot katram pacientam to, ko viņas terapeite kādreiz deva viņai:

**Iemeslu ticēt, ka lietas galu galā var kļūt labākas.**

Ironija ir tāda, ka Dženiferas lielākais spēks kā terapeitei var būt arī viņas lielākais vājums. Tā kā viņa saprot, kā tas ir, kad tevi ievaino cilvēki, kuriem vajadzēja tevi aizsargāt, viņa dažkārt kļūst neparasti emocionāli iesaistīta pacientes, kas viņai atgādina viņu pašu.

Viņa ir iemācījusies profesionālās robežas.

Viņa tās ļoti labi pārvalda.

Bet reizēm pēc grūtas sesijas viņa sēdīsies viena savā kabinetā ilgi pēc tam, kad pacients jau aizgājis, skatīdamās uz piezīmēm klēpī un domādama, vai viņa pateica pietiekami daudz.

Jo kaut kur viņas iekšienē joprojām ir tā divpadsmitgadīgā meitene, kas brīnās, vai kāds nāks palīgā

.

Un Dženifera ir pavadījusi visu savu pieaugušo dzīvi, kļūstot par cilvēku, kas nāk.