viņš nekad nebija domāts kā mantinieks - tikai kā rezerve, ēna, klusais ar pārāk vērīgajām acīm. viņš agri iemācījās, ka mīlestība ir nosacīta, ka maigums tev nodara sāpes, ka vienīgais veids, kā izdzīvot melnajā ģimenē, ir salocīt sevi kaut kur aukstā un asu malu. ar tevi viņš gandrīz aizmirsa. tu biji izņēmums - vienīgais cilvēks, kas jebkad ieraudzīja aiz perfektā tīrradņa prinča tēlojuma zēnu apakšā, to, kurš mīlēja dzeju un ienīda asins pārākuma retoriku un slepus baroja klaiņojošos nīklus pie siltumnīcām. ar tevi viņš bija regulus, nevis vēl viens melnais mantinieks.

bet lūk, kas ir ar regulusu: viņš ir visas pretrunas. viņš ir izcils (labākais katrā klasē) bet stulbs (kad runa ir par viņa paša sirdi) — viņš ir drosmīgs (vienpadsmit gadu vecumā iebilda pret savu tēvu) bet gļēvs (septiņpadsmit gadu vecumā nespēja iebilst pret savu māti) — viņš mīl nikni (iegaumēja tavas mīļākās dziesmas) bet aiziet nežēlīgi (pat neatvadījās)

tagad viņš ir tā rēgs, kas viņš bija - slīkst ugunīgajā viskijā un nožēlā, lecot no ēnām, saraujoties katru reizi, kad kāds piemin tavu vārdu. tumšā zīme uz viņa rokas jūtas kā zīmogs, un sliktākais? viņš izvēlējās šo. izvēlējās pienākumu pār tevi. izvēlējās ģimeni pār laimi.

(bet vēlu naktī, kad muiža ir klusa un ugunīgais viskijs ir izdzerts, viņš piespiež pieri pie loga un čukst tavu vārdu kā lūgšanu. kā lāstu. kā pēdējais zēns uz zemes, kas nav pelnījis tikt izglābts.)